Kad dienas paliek aizvien garākas un tumšākas, sirds alkst pēc skaistuma un miera. It nemaz negribas ielaist sevī tumsu, kas draudīgi glūn pa logu, kur nu vēl tajā iesaistīties... Varbūt kāds to sauks par bēgšanu no problēmām, bet, ja šīs pasaules problēmas izraisa roku un kāju trīci, tās risināt vienkārši kļūst neiespējami. Tāpēc labāk ir darīt savus darbus, dzīvot savu dzīvi un izlasīt kādu labu grāmatu, kas aizvedīs uz citām frekvencēm, tur, kur ir miers, zied ābeles, plaukst rozes un cilvēks alkst pēc laimes un mīlestības. Ikdienišķajā laikmeta zobratā tas viss izšķīst kā kaut kas nesvarīgs, - mēs paejam garām, mums nav laika izbaudīt ziedošo dārzu, piestāt pie puķes. Nemiera gars mūs dzen uz priekšu un mēs skrienam aizvērtām acīm pa dzīvi bez atelpas. Un tomēr ir laiks darboties un ir laiks veldzēties. Kad rudens darbi padarīti, mēsli no kūts izvesti un lauki gaida pirmo sniegu, IR LAIKS DZEJAI.
Ķeroties klāt dzejas krājumam „Dzejnieka ID” uzstādīju sev diezgan sarežģītu uzdevumu, - raksturot katru dzejoli ar vienu vārdu un tā, lai tas ne reizi neatkārtotos. Kopā krājumā ir 146 autori, arī es, un 146 dzejoļi. Meklējot kopīgo un atšķirīgo, izdarīju daudzus priekš sevis pārsteidzošus atklājumus. Izrādās, tie lielākie romantiķi tomēr ir dzejnieki – vīrieši! Jā, tieši tā! Tāpēc apgalvojums, ka vīriešiem nav svarīgas jūtas un romantika, ir pilnīgas muļķības. Vienkārši vīrieši to baidās izrādīt, slēpjoties aiz vīrišķības bruņām. Taču viņu dvēseles ir kā maigas rozes bez ērkšķiem, ja sievietes dvēsele ir kā ērkšķaina roze, kas spēj sevi pasargāt. Jā, dzeja ir dvēseles valoda. Šajā grāmatā daudzas dvēseles ir kā dziedošs koris, kas izdzied savas ilgas pēc laimes, mīlestības un dalās savā dzīves pieredzē, kas ir lielākā skola. Visbiežākā tēma šajā krājumā ir pati dzīve un tās mirkļi. Tas ir Es ceļš pretī pilnībai. Šajā ceļā ir ļoti svarīgs otrs cilvēks un kopības sajūta – ‘mēs’. Mūžīgā tēma – mīlestība vienmēr ir bijusi aktuāla dzejā un arī šoreiz tā nekur nepazūd. Vienīgi var teikt, ka šis jēdziens ir daudz plašāk aplūkots, nekā senāk, - kā būtisku uzdevumu dzejnieki uzstāda mācību iemīlēt sevi un dzīvi. Ne tikai labo un jauko, bet arī tumšo un nejauko, ar ko mēs ik dienas saskaramies, jo tieši kritieni un sāpes ir mūsu lielākie skolotāji. Galvenais ir saprast, ko esam iemācījušies un kurp šis ceļš mūs ir aizvedis. Un tad mēs saprotam, ka viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt, - ir labi tur, kur mēs esam un mūsu dzīve patiesībā ir laba tieši tāda, kāda tā ir. Un mēs paši esam labi un varam tiekties būt vēl labāki. Vai tiešām mēs savu dzīvi būtu ar mieru iemainīt pret citu, absolūti mums nezināmu dzīvi?! Vai mēs būtu ar mieru iemainīt savus tuvos un mīļos pret citiem? Un sevi pašu pret kādu citu?! Diez vai. Tāpēc nevietā ir sūkstīšanās, tāpēc atvēlēsim vietu priekam par dzīvi, sevi un saviem tuvajiem. Mazāk kritizēsim, bet vairāk centīsimies saskatīt labo!
Tad kādi ir tie dzejoļi jeb dvēseles dziesmas, kas dzīvo šajā grāmatā?!
Tie ir par laiku, dvēseli, visu, kas mūs iekļauj. No krāsām visbiežāk sastopamā ir baltā krāsa. Interesanti, ka bieži tiek aprakstīts ziedošs ābeļdārzs, kam ir dziļa simboliska un pat sakrāla nozīme. No puķēm savā starpā sacenšas karaliskā roze un vienkāršā, bet stiprā rudzupuķe. Visvairāk tiek aprakstīta daba visā tās pilnībā. Koki, puķes, lauki – latviešiem tā ir sevišķi tuva tēma. Protams, dzejā tiek minēts Dievs, bet kā Dieva templis – neapšaubāmi ir Daba, bet Dieva galvenā izpausme – Mīlestība. Ticība kā sevis un pasaules izzināšana. Debesis ne tikai kā skaists kupols virs mums, bet kā mūžīgās dzīves simbols. Šī dzīve ritoša kā kamols, vienmēr kustībā, raiba un dažāda kā dzija. Domas, sapņi, sirds melodijas, sāpes un skumjas, ilgas – tas viss dzejniekiem piemīt mazliet spilgtākā veidā, nekā tiem, kuri neizjūt šo vajadzību rakstīt. Tas nenozīmē, ka dzejnieki ar kaut ko ir labāki, nē, drīzāk gan mēs esam emocionālāki un kaut kādā ziņā pat lielāki egoisti, jo esam pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem un vēlmēm. Tādi nu mēs esam. Tik dažādi un tik līdzīgi. Daži kā solisti nodzied tikai sev raksturīgu melodiju, tiecoties uz savu unikalitāti. Citi atkal nevēlas izcelties, lekt acīs un pievienojas kopīgajam korim. Kā puķes pļavā, kas veido vienu rakstainu audeklu, kur vienas krāsas harmoniski saplūst, veidojot toņu pārejas, bet citas atkal izceļas un pievērš sev uzmanību ar savu savdabību.
Ja katram dzejolim esmu veltījusi vienu vārdu, tad tas ir arī jāiekļauj vienā teikumā, lai pastāstītu, kāda īsti ir šī grāmata.
Smaržīga – zied ziedi no agra pavasara līdz vēlam rudenim un šo ziedu smaržu nianses ir katrā lappusē, smaržo ne tikai ābeles, pienenes un rozes, smaržo lapas, siens, upe un migla.
Dvēseliska – mums katram ir unikāla dvēsele un mēs visi esam mazi atomi no Visuma dvēseles, kas caurstrāvo katru dzīvu būtni, - ne tikai cilvēku un kaķi, bet arī bērzu, akmeni un rozi.
Filozofiska – ir vienkāršas dzīves patiesības, par kurām mēs neiedomājamies tikai tāpēc, ka tās ir tik vienkāršas un ir lielās dzīves patiesības, par kurām mēs baidāmies domāt, jo tās ir tik sarežģītas.
Spēcīga – mums katram ir dots spēks, kas sevī jāattīsta, - lai spēcīgi būtu mūsu vārdi un darbi.
Mierīga – galvenais, ko mums šodien vajag ir - dvēseles miers, - attīstīsim to sevī ik dienas no jauna.
Piedodoša – cik svarīgi ir prast piedot otram, sev, dzīvei, - piedošana mūs atbrīvo no neredzamiem pinekļiem.
Analizējoša – izpētīt un saprast pašam sevi ir katra cilvēka uzdevums.
Dabiska – dzīvošana saskaņā ar dabu ir mūsu dabā, - tas ir mūsu izdzīvošanas pamatu pamats.
Mīloša – Dievs ir Mīlestība.
Vēloša – vēlēt labu citiem un sev pašam, - tas taču ir tik vienkārši!
Dievišķa – visas labās idejas mēs saņemam no Visuma bezgalīgajām krātuvēm.
Ilgoties – tas ir cilvēcīgi.
Skumja – jā, skumjas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, bez tām mēs nenovērtētu, cik laime ir salda.
Brīnišķīga – brīnumi notiek katru dienu, mums atliek tikai tos ieraudzīt.
Gudra – mums katram piemīt sava gudrība, kas ir jāattīsta un jāpavairo, ar kuru ir jādalās ar citiem, lai tā nesapelē.
Esoša – esības atslēga slēpjas katrā no mums, - kas es esmu, - apzinies sevi!
Jestra – dzīvi vajag svinēt, biežāk – svinēt!
Mūžīga – mēs esam mūžīgi, nezūdoši, mēs tikai pārejam uz citām dimensijām, pārdzimstam, atdzimstam mūžīgajā Visumā.
Dziedoša – kas gan latvietis būtu bez dziesmas?!
Viegla – iemācīties uztvert šo dzīvi viegli ir viena no galvenajām gudrībām.
Ieguldoša – mēs bieži vien ieguldām tikai mantiskajā, aizmirstot ieguldīt dvēselēs, bet manta zudīs, taču dvēsele nezudīs un tas, kas būs ieguldīts garā, vienmēr paliks tev.
Noturoša – ak, nepazaudē sevi dzīves sīkumos un maldos, turies jel pie grāmatas lappusēm!
Mīļa – apziņas atslēga ir Mīlestība.
Klusa – tikai klusumā mēs dzirdam Visuma dziesmu, - ieklausies savā sirdī, ieklausies dvēselē!
Aizrautīga – it viss, ko mēs darām ar aizrautību, pat ja tie ir nieki, mūs padara dzīvus.
Sākums – kam nav gala, ir visa pirmsākums.
Skūpstoša – jā, arī grāmata var sniegt skūpstu caur dziļi izjustām, sajustām dzejas rindām.
Vientuļa – katrs dzejnieks savā būtībā ir vientuļnieks, kas labi pazīst šo smeldzi un ilgas pēc otra, ko par vientulību sauc.
Vieda – viedums ir kas vairāk par intelektu, izglītību, gudrību, - viedums ir viens liels noslēpums.
Dzīvīga – kā gan savādāk, jo šī grāmata ir par dzīvi un tās sniegtajām mācību stundām.
Piederoša – šī dzīve pieder tev, vienīgi tev pašam!
Rāma – ļauj kaislību, nemiera un trauksmes bangām norimt, - tikai tā tu ieraudzīsi savu dvēseles jūru kā gludu spoguli, kurā atspoguļojas pats Visums.
Visaptveroša – iemīli VISU, - šķietami nereāla dzīves gudrība, kas tev iedod rokās saišķi ar dzīves atslēgām.
Uzrunājoša – atrodi laiku sarunai ar otru cilvēku, - tā būs svētība jums abiem.
Pateicīga – neaizmirsti pateikties Radītājam par šo dienu, par visu, ko tā tev deva vai neiedeva.
Maiga – maigums ir dzīvības pamatu pamats, - pieskaries otram maigi, maigi sper savus soļus.
Aizejoša – viss atnāk un aiziet, gan cilvēki mūsu dzīvēs, gan notikumi, - tas vienkārši ir jāpieņem.
Gaiša – smelties gaismu neaizmirsti, vai tā sveces liesma ir vai dzeja!
Skaudra – jā, dzīve ir skaudra, nu un, tikai pats nepaliec skaudrs!
Rudenīga – dzejnieka sirds gadalaiks bez šaubām ir rudens, - ar dzērvju smeldzīgajām klaigām, meža un zāles smaržām, ar gleznaino lapu košumu.
Dzīvespriecīga – mēs varam pazaudēt daudz ko, - maku, pasi, kurpi, bet tie ir nieki, - galvenais nepazaudēt dzīvesprieku!
Pacietīga – pirmkārt jau mums ir jāiemācās būt pacietīgiem, viss pārējais pagaidīs.
Saudzējoša – saudzē sevi, saudzē savus mīļos, saudzē dabu!
Gleznojoša – katrs dzejnieks savā būtībā ir mākslinieks, tikai glezno nevis ar otu, bet ar pildspalvu un ir jāmāk aprakstīt visas krāsas.
Būtiska – pajautā sev, ko nozīmē patiesi būt?
Šeit un tagad esoša – Kur esi tu?!
Mācoša – mums visu dzīvi ir jāmācās, citādi mēs pārstājam augt un varam arī neizaugt līdz Cilvēka līmenim.
Izturīga – tev ir jābūt šajā dzīvē izturīgam, citu variantu nemaz nav.
Paspējoša – paspēj izdzīvot šo dzīvi pilnu krūti, tā – pa īstam!
Kopīga – mēs esam viens veselums.
Vasarīga – kā jaukā, mīļā vasariņa.
Vējīga – dzejnieki ir vējaini ļaudis, ne velti tik daudz dzejas par vēju.
Atvēloša – atvēli laiku sev un otram cilvēkam, grāmatai un dziesmai, klusumam un dvēselei.
Liesmaina – mīlestība ir dzīvības liesma un enerģijas avots.
Laime – mēs visi vēlamies būt laimīgi, tikai neviens nezinām, kā, citādi jau sen būtu viens otru aplaimojuši.
Ticīga – ticība ir mūsu spēks, - ticība Visaugstākajam, ticība sev, ticība labajam.
Dāvājoša – novērtē Dieva dāvanas, paņem tās sev, - katrs dzejolis ir dāvana tev!
Traucoša – mēs dzejnieki esam trauksmaini, mums trauksmainas sirdis sit krūtīs.
Jūtīga – pārāk liels jūtīgums reizēm traucē, taču bez jūtām mēs pārvērstos akmeņos, - nebaidies, ļauj dziesmai, dzejai un saulei pamodināt tevī jūtas!
Trausla – viss dievišķais ir trausls, - trausls ir zieds un trausla ir cilvēka sirds, - saudzēsim dievišķo viens otrā!
Sargājoša – sargā savus mīļos no savām prāta vētrām, bet droši dalies priekā!
Apturoša – apstājies, - pamani, cik skaista, klusa ir šī nakts!
Atnākoša – mēs gaidām kādu vai kaut ko atnākam, - mīļoto, labākus laikus, skaistu nākotni... Lai atnāk!
Neviltota – cik daudz šai pasaulē ir viltojumu, ka viss, kas neviltots, ir deficīts!
Ģimeniska – vai ir kas svarīgāks par ģimeni?!
Vajadzīga – arī mēs gribam būt kādam ļoti vajadzīgi un svarīgi, jo esam tikai cilvēki.
Svarīga – Vai jūs ziniet trīs pašus svarīgākos vārdus?
Sajūtoša – mums katram ir kāda īpaša maņa, spējas sajust, - nebaidies, attīsti to!
Garīga – garīgums nav tikai iešana baznīcā un piederēšana kādai reliģijai, - garīgums ir bezgalīgs kā Visums.
Sīva – ievas zied skaisti un saldi, bet viņu ogas ir sīvas – līdzsvaram.
Veldzējoša – jā, dzeja ir kā aka, kas veldzē dvēseles slāpes pēc patiesā un skaistā.
Grāmata ir kopā ar tevi – kopā būšanas brīži ar mīļajiem ir skaistākie brīži mūsu dzīvēs.
Dodoša – dod, neko nepaturi sevī, neko nepaturi sev, - dalīta bēda, mazāka bēda; dalīts prieks – dubults prieks.
Pārdomājoša – pārdomāt bijušo, esošo, skatīt savu mūžu no malas, vērīgi un bez nožēlas.
Plūstoša – dzīve ir kā smiltis, kas nepielūdzami izplūst caur mūsu pirkstiem.
Uzticīga – uzticība ir kolosāla īpašība, kas ne vienmēr piemīt cilvēkiem, taču vienmēr piemīt Dabai.
Stipra – nav pasaulē lielāka spēka par maigo mīlestības spēku.
Radoša – mēs esam Radītāja bērni, radošums ir mūsu gēnos.
Gaidoša – prast gaidīt un sagaidīt, ne katrs no mums prot gaidīt, ne katrs no mums sagaida, taču tik un tā mēs katrs kaut ko gaidām.
Vienkārša – vienkāršība ir cilvēka daiļākā rota.
Dziļa – cik dziļa ir tava sirds, - vai kā aka, vai okeāns, vai peļķe sekla?!
Griboša – gribēt ir cilvēcīgi, taču, lai iegūtu to, ko mēs gribam, mums ir vajadzīgs gribasspēks.
Tinoša – dzeja satīta kopā ar dzejnieka identitāti vienā dzejas kamolā.
Pieredzes bagāta – mēs nevaram paņemt sev līdzi mūžībā uzkrāto zeltu, bet pieredzi gan, - attārpotu un izkoptu.
Cerīga – vai cilvēks var bez cerības? Diez vai, pat, ja cerība ir muļķa mierinājums.
Neatkārtojama – mēs katrs esam unikāls, - otra tāda kā tu šai pasaulē nav!
Absolūta – tikai Mīlestība var būt absolūta un viss, kas tajā dzīvo.
Paliekoša – tu to izlasīsi, noliksi malā, bet tā turpinās tevī dzīvot, - dzeja tāpat kā mīlestība ir uz palikšanu.
Klauvējoša – kas klauvē, tam tiks atvērts.
Priecīga – prieks sākas ar mazām lietām.
Dziedinoša – dzeja dziedina, patiesi!
Vijīga – kā vīteņaugs dzeja pieglaužas tavai dvēselei, pieķeras tai, - neatstumj dzeju!
Iedvesmojoša – ir laiks sākt pašam rakstīt dzeju, - nebaidies, tev noteikti sanāks!
Pieņemoša – pieņemt sevi tāds, kāds esi; pieņemt otru tāds, kāds viņš ir, - nelauzt un nemainīt, - vienkārši pieņemt un tad notiks brīnums – tu un otrs mainīsieties paši no sevis uz labu.
Atšķiroša – iemācies atšķirt maldugunis no bākugunīm, graudus no pelavām, patiesību no meliem un dzīve kļūs daudz vieglāka.
Domājoša – kur ir mūsu domas, tur esam mēs paši.
Pārpasaulīga – ir kaut kas augstāks par mums, augstāks par zemi un debesīm.
Patriotiska – ikviens, kas Latvijā dzīvo, ir patriots; ikviens, kas svešumā domā par Latviju, ir Latvijā.
Augoša – audz līdzi grāmatai, audz pāri ikdienībai, pāraudz pats sevi.
Alkstoša – kamēr sirds pukst krūtīs, - tā alkst pēc mīlestības.
Depresīva – tikai ja ir bieza āda, sveša sāpe nesāp, - nebīsties būt depresīvs, bīsties būt biezādains!
Pavasarīga – cīruļa treļļi arī sirdij liek augstu debesīs traukties.
Nesaprotoša – esi godīgs pret sevi, - atzīsti sev to, ka nesaproti šo dzīvi.
Sparīga – dzīves spars ir tava gara zobens.
Salda – kā ķirši jūlija vakarā...
Sevišķa – iemīli savu sevišķumu!
Tīra – mēs nevaram iziet šo dzīvi balti un tīri, bet mēs varam aiziet uz pirti un uzģērbt tīru kreklu miesai un dvēselei.
Liktenīga – lai kāds būtu tavs liktenis, iemīli to, jā, tas nav viegli, bet naids nepadarīs krustu vieglāku.
Traka – trakajiem pieder pasaule, - neaizmirstiet šo teicienu!
Drosmīga – tikai drosme ceļ tavu pašapziņu.
Ritoša – visam ir sākums un beigas, un jā, arī vidus kaut kur.
Šķīsta – šķīstība ir neredzama, netverama un neaprakstāma vērtība, ko spēj redzēt, tvert un aprakstīt tikai šķīsta sirds.
Dažādība – Dievs mīl dažādību it visur un it visā, jo pie Dieva nav rutīnas, nav kopiju un nav ražošanas, - ir tikai radīšana, kas nekad neatkārtojas.
Videi draudzīga – moderni skan, bet zaļais dzīves veids, pārvērsts biznesā, ir zobens, kas pavēršas pret pašu, - būsim videi draudzīgi pa īstam, ne tikai modes pēc!
Duāla – šī pasaule ir duāla, taču uzvarot duālismu sevī, tu uzvarēsi šo pasauli un sevi.
Sapņaina – kas dzejnieks bez sapņiem būtu? Vien graboša skārda bundža...
Patiesa – beidz melot, pirms piesauc patiesību!
Dzirkstoša – kā šampanietis tā iesit maigi pa smadzenēm, tikai pēc tam nav paģiru.
Kvēla – nevar mīlēt bezkaislīgi, vēsi, remdeni, - mīlēt var tikai kaislīgi, kvēli un no visas sirds.
Romantiska – dzeja bez romantikas ir kā maize bez sāls.
Svarīga – kas tev ir pats svarīgākais?!
Godīga – galvenais ir būt godīgam pret sevi, - nemelot sev.
Pilnasinīga – dzīvo pilnasinīgi, nedomā par to, ko citi par tavu dzīvi sacīs!
Bērnišķīga – ak, jel nepazaudē bērnišķu prieku par dzīvi, lolo bērniņu sevī!
Plaukstoša – esi kā puķe, uzplauksti saulei!
Pilnīga – tiecies uz pilnību, esi sava vislabākā versija!
Transcendentāla – mums dzejniekiem patīk Dieva dārzus apmeklēt, - iedvesmu tajos smelties un mīlestību izbaudīt, kas te uz Zemes kā aizliegtais auglis šķiet...
Silta – esi kā svece – dedzi jo spoži, gaismu un siltumu dod’i!
Atmiņu pilna – kur aizbēgt mums no atmiņām, ja viss ir atmiņas jau pēc sekundes?!
Slāpstoša – vislielākās slāpes ir sirds slāpes pēc mīlestības.
Krāsaina – kā taureņi koši ir mūsu dzīves stāsti, pat pelēkā krāsa top koša, ja tai sudrabu piejauc klāt.
Rētaina – nav iespējams iziet cauri šai dzīvei bez rētām, - tur Debesīs mūsu rētās viskošākie ziedi saplauks.
Smaidīga – nav iespējams lasīt šo grāmatu bez smaida sejā.
Dzīva – vai grāmata ir dzīva? Jā, tā savu dzīvi dzīvo.
Svēta – Kas tev ir svēts?!
Tumša – bez tumsas mēs neatpazītu gaismu.
Vērīga – esi vērīgs pret sevi un otru, izdzīvo vasaru, izdzīvo katru ausmu un rietu!
Sadrumstalota – kad apēdam maizi, paliek drupačas, bet vai bēdāties par drupačām, ja jūtam sevī maizes spēku?!
Miegaina – ja sirdī miers, ir stiprs miegs!
Bagāta – dzīves pieredze ir mūsu bagātība vai tomēr smaga bagāža?!
Svētīga – svētī šo dienu un sastaptos cilvēkus, svētī ar domu tīru, smaidu, skatienu maigu un labu vārdu!
Satuvinoša – jā, patiešām šī grāmata ir satuvinājusi dzejniekus no tuvām un tālām malām.
Latviska – latviskumu kopt un saudzēt, svētu turēt dzimto valodu.
Rimta – kad sirds ir rimta, apstājas laiks un mēs paspējam daudz vairāk, kā tad, kad steidzamies, nervozējam un baidāmies nepaspēt.
Audzinoša – neaudzini citus, audzini sevi!
Piezemēta – kad dzejas vārsmas mūs ir uznesušas augstu Debesīs, laiks piezemēties uz Zemes.
Tāda, lūk, - tik dažāda un daudzpusīga ir dzeja!!!
