SKATS UZ PAGĀTNI. Nikolajs Nikuļins

© Nikolajs Nikuļins, teksts
© Aija Paršova, tulkoja no krievu valodas
© Anita Lele, Antonija Šarkovska, teksta redaktores
© Agnese Piļāne, salikums

Cietie vāki, 204 lpp

Novadpētnieks, publicists, pedagogs.
Dzimis Kārsavā. Strādājis par skolotāju Kārsavas vidusskolā un Malnavas Valsts lauksaimniecības tehnikumā.
Vāca un rajona presē publicēja nostāstus par vietvārdu izcelšanos, vēsturiskiem notikumiem apkaimē, ievērojamiem novadniekiem, atmiņas, tēlojumus, aprakstus. Uzrakstījis grāmatas "Kārsava un kārsavieši divdesmitajos un trīsdesmitajos gados" (Malnavā 1996), "Kārsava. Ielu un māju vēsture" (Rēzekne, 2008) un "Atmiņas par Kārsavu" (Rēzekne, 2011).

NO AUTORA

Kad konkrētā vietā ir jau nodzīvoti 85 gadi, vairs nerodas jautājums: “Vai tev patīk tava mazā Dzimtene?” Esmu jau saaudzis ar ģeogrāfisko nosaukumu “Kārsavas novads”.
Daudzu gadu garumā novadu esmu izbraukājis ar velosipēdu un izstaigājis kājām. Mani interesēja pašas mazākās sādžas, pu-saizmirstās viensētas – tur taču pastāvēja dzīvība, kura bija lemta iznīcībai. Tur dzīvoja cilvēki, kurus apvienoja jēdziens “mana sādža – ciems”. Iesaistoties sarunā, viņi daudz interesanta pastāstīja ne tikai par savu ģimeni, bet dzirdēju arī intriģējošus faktus no vietē-jās vēstures, kā arī senatnīgas teikas, piemirstas vai vispār aizmir-stas dziesmas. No savāktajiem materiāliem radās manas 4 grāma-tas. Priecīgi bija sajust, ka apkārt ir cilvēki, kurus interesē mūsu tautas pagātne.
Es Kārsavu atceros dažādos laika posmos – siltu un mājīgu pirmskara gados, ar ciešanām kara laikā un ar jaunu kārtību pēc-kara periodā. Es ieskatos savā pilsētā un priecājos par visu jauno, pozitīvo.
Īpaši Kārsava ir uzplaukusi pēdējo 10 gadu laikā. Ielas ir kļu-vušas vēl tīrākas, mājas tiek atjaunotas, parkā katru gadu mainās ziedu ekspozīcijas. Šīs izmaiņas ievēro un izceļ vietējie un iebrau-cēji.
Es nekad nesagrozīju pagātnes vai tagadnes faktus, rēķino-ties pēc konkrētā laika ideoloģijas. Es uzskatu, ka dzīve ir skaista savā daudzveidībā, dabiskajā ritējumā un grāmatas rakstītājam to nevajag ne izskaistināt, ne nomelnot.
Šai grāmatai es devu nosaukumu “Skats uz pagātni” ne tikai tāpēc, ka rakstu par jau aizgājušiem cilvēkiem un paaudzēm, bet uzskatu, ka, tikai balstoties uz pagātnes pieredzi, var plānot nākot-ni. Cilvēku paaudzes, kas mūsu zemes pilsētās un ciemos dzīvoja pirms mums, ir pelnījušas ievērību un izpēti. Šādu pārliecību es guvu no stāstniekiem, kuri ar mani dalījās savos vērojumos un pārdzīvojumos dažādos laika griežos.
Grāmatā “Skats uz pagātni” es iekļāvu stāstus no 2015. gadā krievu valodā izdotās grāmatas “Встречи и расставaния” un pa-pildināju to ar vēl nepublicētiem stāstiem. Tā tapa jauna grāmata, kurā ir turpināta izvēlētā tēma un izpildīta lasītāju vēlme izlasīt grāmatu valsts valodā. Ceru, ka latviešu lasītājam būs interesanti mani meklējumi un atklājumi novadpētniecībā.
Gribu sirsnīgi pateikties cilvēkiem, kuri palīdzēja man saga-tavot grāmatu izdošanai: Aijai Paršovai un Anitai Lelei, Antonijai Šarkovskai. Tepat, Kārsavas pusē, dzimušas, skolojušās un arī paš-laik dzīvo Kārsavas novadā.
Tulkošanas darbs no krievu uz latviešu valodu nemaz nebija tik viegls, tomēr, pārveidojot tekstu atbilstoši latviešu valodas sti-listikai, tulkotāji centās saglabāt autora “rokrakstu”.
Par finansiālu atbalstu grāmatas izdošanā atkal esmu patei-cīgs uzņēmējam, manam labam paziņam – kārsavietim Andrim Ivanovam. Šī ir jau trešā grāmata manā radošajā biogrāfijā, kuru palīdz izdot A.Ivanovs. Kad es uzprasīju Andrim, kā es varēšu at-maksāt par tādu pretimnākšanu, izdzirdēju pretjautājumu:
– Vai tad par labiem darbiem obligāti jānorēķinās?

Nikolajs Nikuļins
2020. gadā

Nav komentāru

Komentēt