Šis ir savdabīgs laiks. Ļoti savdabīgs, pilns dažādu īpatnību. It īpaši to izjūt tie, kam šobrīd ir piecdesmit un vairāk. Tā ir paaudze, kas piedzima, uzauga, izmācījās un strādāja vienā iekārtā, tad pēkšņi nokļuva pilnīgi citā, kas tik radikāli atšķīrās no iepriekšējās, ka ikvienam sākums jaunajai dzīvei bija mulsuma pieliets. Apņēmības pilnā “kaut vai pastalās, bet brīvi” sajūta ātri vien sabirza un pārgāja baiļpilnā neziņā, kā īsti tagad dzīvot. Jaunās dzīves prasmes bija skaidras vienīgi nez no kurienes izlīdušajiem miljonāriem, bet pārējā tautas daļa, izgaistot revolucionārās gaisotnes radītajai eiforijai, jutās kā uz skatuves uznākuši aktieri, kas pēkšņi saprot, ka nezina tekstu un nevar šajā izrādē spēlēt. Šī tautas daļa tad nu ķepurojās kā var – dažs mēģināja izdzīvot, izveidodams mazo biznesu, dažam palaimējās dabūt puslīdz stabilu valsts darbu, dažs izmantoja banku dāsnos piedāvājumus “izdevīgam” kredītam. Visi šie kapitālisma pasaulē sen pierastie un izstrādātie dzīves paņēmieni nesenajā padomju republikā, kas nu bija oficiāli neatkarīga Latvijas valsts, bija pa zobam tikai dažiem. Daudzi nolēma izmantot pavisam jaunu iespēju – strādāt citā zemē. Par to ir šī grāmata - Helēnas Īves autobiogrāfiskais romāns “Sveika, Anglija!”.