Tad seko devītā nots...

Un ko mēs tā īsti zinām par šo pasauli? Šķiet, tik maz, ka varētu teikt pat – neko. Vien ceram tajā ieraudzīt pazīstamas sejas no dzīvēm citām, pirms aizlaikiem. Vien ceram savas pēdas ieraudzīt plūstošajās smiltīs...

Pāri laiku tiltiem mana dvēsele pāries, pārskries, pārlidos pāri. Viegli vai ne tā. Šajā brīdī nezinu to. Vien jaušu, kā sudraba lāsēm debesīs dardedze jaunas margas rotāt sāk. No krāsām deviņām, ne vairs septiņām notīm.

Saskares punkti. Pieskārieni. Gaisa viļņošanās. Tik nemanot tas patiesībā notiek. Un var simtiem pierādījumu teoriju izvirzīt un tajā pašā brīdī noraidīt. Cilvēks tāpat ne uzzinās, ne sapratīs. Kad un kāpēc vienā milisekundē cauri acu plakstiņiem gaismas plūsma līdz pat sirds vidum plūda, aizplūda un visu pārpaloja. Līdz apvārsnim.

Pāri augstākajām kalnu gālēm. Līdz Visuma tālākajai zvaigznei. Kā to sauc, kāds ir vārds tai dots? Es nezinu, es tik daudz nezinu par pasauli šo, kuru cilvēki ceļ un vienlaicīgi sagraut vēlas. Ar saviem vārdiem, no kuriem meli pil lielām lāsēm. Ar saviem darbiem, kuri otram akmeni sviež.

Cilvēks ir tik maz saprotama būtne. Svešinieks pats sev, no otra prasot būt baltam. Tik dīvains cilvēks biežāk par biežu ir. Un tik reti īsts, patiess un brīvs. Nē, mans stāsts nav par pasaulēm divām, trim vai daudzām desmitām. Un mans stāsts nav par Tevi vai sevi. Ar vārdiem var samelot un pateikt to, kā nemaz nav. Un nekad nav bijis. Mans stāsts ir par laiku. Par laika griežiem, par to, kā viena niecīga milisekunde pārrada gaismu par tumsu. Un tumsu par gaismu. Viena nav bez otras. Un otra nav bez vienas. Vienmēr kopā. No paša sākuma. Līdz pašām beigām. Tu jautā – kur ir beigas? Es atbildu. Tās meklē katras rītausmas pirmajā Saules starā. Tajā starā, kas iznirst no nekā. Tajā starā, kas ir zelta nots. Tā ir astotā mūzikas nots. Tad seko devītā nots.

Laiks. Tas vienmēr iet savā ritmā, savā solī. Vai cilvēks to jūt? Vai piedzīvo laiku? Vai vienkārši skaita gadus savus un laimes mirkļus tik gaistošos. Ko gan ar tiem darīt, kur likt? Jo kādā brīdī taču būs jāpārtop par Saules rieta staru, par zāles stiebru, par lietus tūci. Kādā brīdī būs, un gadi izkusīs kā nebijuši. Aizvīsies tālos ceļa putekļos. Bija un izbija...

/Ieva Trimalniece/