VINETA BRIŠKA

Bibliogrāfija:

„Mīlu zemi un cilvēkus”, izdevējs SIA „DUE”, 2014.

„Mūsu Ogres 1.vidusskola”, kopkrājums, izdevējs Ogres 1.vidusskolas absolventu klubs, 2019.

„Ogres Mūzikas skola. 60 stāsti 60 gados”, autores – Vineta Briška un Anda Bīriņa, izdevējs Ogres Mūzikas un mākslas skola, 2021.

„No Dvorupes ozoliem līdz Ogres Lazdu kalniem”, izdevējs „Ezerrozes grāmatas”, 2021.

Esmu dzimusi 1948.gadā Kurzemē, nelielā zvejnieku ciemā Ģipkā. Abi vecāki bija skolotāji, kuri bieži pārcēlās no vienas Kurzemes vietas uz otru, līdz beidzot 1959.gadā par mūsu ģimenes mājvietu kļuva Ogre. Joprojām te dzīvoju.

Pēc vidusskolas uzreiz gribēju iestāties Latvijas universitātes žurnālistos, taču man nebija nevienas publikācijas, ko iesniegt. Ieteica mācīties filologos, tomēr 18 gadu vecumā aizgāju strādāt par korektori vietējā rajona redakcijā. Pēc astoņiem gadiem sāku neklātienes studijas žurnālistos, jo biju ģimenes cilvēks, audzināju divus bērnus. Viss darba mūžs galvenokārt pavadīts rajona redakcijā, ieņemot dažādus amatus. Vienīgi pēdējos četros gados pirms došanās pelnītā atpūtā nokļuvu Preses namā, NRA žurnālā „Māja” un „Patiesie Stāsti”. Tie deva iespēju mācīties no kolēģiem, lielās preses pārstāvjiem.

Bērnībā mēģināju dzejot, dažus pat uzdrošinājos iesniegt toreizējam laikrakstam „Pionieris”, vienu nodrukāja, otru atzina par nederīgu. Pirmo grāmatu rakstīt ierosināja Lauksaimniecības statūtsabiedrības asociācija par Valkas rajona saimniecības „Oktobris” ilggadējo vadītāju Ēvaldu Viļumsonu. Tai sekoja nākamā, gaidot Ogres 1.vidusskolas 100 gadu jubileju, biju viena no krājuma sastādītājām. Tiklīdz atļāva epidemioloģiskā situācija valstī, svinīgi atvērām Ogres Mūzikas skolas grāmatu, kas tapa pandēmija laikā kopīgi ar kolēģi Andu Bīriņu. Jaunākais izdevums „No Dvorupes ozoliem līdz Ogres Lazdu kalniem” ir dziļi personisks vēstījums par manu ģimeni, par manu dzimtu, arī darba mūžu un personiskiem pārdzīvojumiem.

PALDIES PAR SADARBĪBU!

ZIEDĪTE KALNA

Tik senu laiku vairs atmiņās neatsaukt. Varbūt ziedēja maijrozītes, varbūt īrisi vai lilijas? Bet priedes gan šalca, tāpat kā senāk un kā tagad.

Tolaik 1962. gada 14. jūnijā agrā rīta stundā, kad saule sijāja savu zeltu pāri Zemgales līdzenumam vietā starp Tērveti un Eleju pasaulē nāca cilvēks, kuram, tāpat kā visiem, Laimes māte šūpulī ielika atslēdziņu. Laimes atslēdziņu, ar kuru jāatver nākotne – pasaule, kura piederēs.

Vietu, ko tolaik sauca par Ziedkalni, cilvēks uz savām izjūtām satvēra – tālāk nest.

Atslēdza pirmos laimes vārtus – garām Berķenes dzirnavām, Lielberķenes muižai, kas šajos laikos atgriezusies visā savā diženumā, garām daudzajiem priežu stāviem līdz Berķenes astoņgadīgajai skoliņai, kurā iepriekšējā gadsimta sākumā kopā ar viņas vectēvu pie vācieša, skolas solus deldējis rakstnieks, dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Tajā laikā gan vēl nemaz nenojaušot, ka skolas maize, kura viņas ceļos gūtā, būs paņemta uz visu mūžu līdz.

Otrie vārti – Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums, 1980. gads. Bibliotekārs, ar tā laika kultūras pasākumiem, visos, kuros notika pirmizrādes, ielūgumi. Tas laiks, kad sāku nopietni pievērsties rakstīšanai. Ieraugot, izvērtējot, saprotot un paliekot saprastajā. Atspoguļojot, rakstot darbos. Sākumā dzejā, īsos stāstos.

Laika zīmes mainās kā zvaigžņu raksti nakts gaismā, dzīve strauji sauc uz priekšu.

Tika atslēgti trešie dzīves vārti. Sākās mācības dažādās skolās, augstskolās. Bulduru lauksaimniecības skola, LLA pedagoģija un mājturība, Latvijas Kristīgā akadēmija, Sarkanā Krusta medicīnas skola.

Cik vien vārti vērās, tik ar šo laimes doto atslēdziņu vaļā slēdza. Reizē nepārtraukti rakstot izjūtas, pārdomas. Dzejā, prozā. Darbi dažādi, dažādus ceļus ejot.

No tā tālā laika līdz šodienai esmu piedalījusies daudzās kopgrāmatās. Pašai ir četrpadsmit autorgrāmatas.

Rakstu mazajiem, rakstu lielajiem. Tiem, kam vēlēšanās lasīt, kam mīļa latvju daina, kam tuva vēsture un virzība uz priekšu sevis meklēšanas ceļā.

Ir pārdomas vārsmās, ir īsproza un garie stāsti, ir pasakas, ir dzeja bērniem, un lielajiem ir romāni.

Mani darbi:

2015. gadā izdotā “Klints Dieva aizsegā”. “Atmiņu takās ziedi, kad zied”, 2017. “Dieva Tēva žēlastībā”. “Cilvēks ar rudzu graudu dvēselē”, “Sveces mūžs” manas domu pērles. “Cauri laikam.” 2018. Ilūziju maratons. “Cilvēka ceļš” 2019. “Garā upe I”, “Garā upe II”, 2020 “Ūriņš”, “Dina”.

Kopgrāmatas.

“Skaņas pār Lielupi” 2007., “Zemgales vācelīte” 2009., 2008., 2009.,2010., 2014., 2015., 2016., 2017., 2018., 2019.

“Kristīgais almanahs Helihons” 2011.,

Mana grāmata 15. sējums 2017., 6. sējums 2011.,

“Atnākt līdz Dieva sirdij”, 2011. “Es krūze, tu dzēriens”.

“Domu pērles”:

2016. “Kad rozes nenovīst”, 2015. “Dzīvot un nesadegt”, 2016. “Sirds kā vijole skan”, 2015. “Ūdensrozes noslēpums”, 2016. “Es uzticos debesīm”, 2015. “Zem eņģeļa spārna”, 2015. “Svētvakars”, 2019. “Sajūtām vieglām”, 2015. “Miega peles mazie sapņi”, 2018. “Debesu asaras”, 2018. “Likteņa ceļos maldoties”, 2016. “Zvaigžņu putekļi”, 2017. “Rītausmā”, 2019. “Mana dvēsele tevi slāpst”, 2016. “Es uzticos debesīm”, 2017. “Ar ticību sirdī”, 2015. “Kad krēsla klauvē pie loga”, 2018. “Latvijai”, 2017. “Saules pusē būt”, 2019. “Zvaigznes iekrīt nakts tumsā”, 2016. “Kad rozes nenovīst”, 2015. “Dzīvot un nesadegt”, 2016. “Sirds kā vijole skan”.

“Ezerrozes grāmatas”

2019. “Gaisma tumsā”, 2020. “Pieradināt taureni”, 2017. “Lai runā klusums”, 2020. “Satikties ar vakardienu”, 2019. “Liktenī ierakstīts”, 2018. “Tik baltu kā sniegs”, 2015. “Paņem mani līdz”, 2016. “Tavs vārds ir mīlestība”, 2018. “Ilgu aizvējā”, 2019. “Latvijas oļi”, 2017. “Tu atvēri man debesis.” (2020. “Bērnības lukturītis”).

PALDIES PAR VEIKSMĪGU SADARBĪBU!

KARMENA ROZE

Daba ir brīnišķīga savā daudzveidībā, pārsteigumu pilna un aizraujoša. Jau vairāku gadu garumā fotografēšana un dabas izzināšana man ir kļuvusi par nopietnu aizraušanos, kam atrodu un veltu patiešām daudz laika.

Tā pamazām manā mājaslapā karmenaroze.lv krājas kukaiņu, augu, putnu un daudzas citas dabas fotogrāfijas, kas redzamas arī  Facebook lapā „Karmenas Rozes dabas foto”.

Savus novērojumus publicēju portālā Dabasdati.lv  un nu jau manā kontā ir vairāk nekā 1200 ierakstu.

Šogad iznākusi arī mana grāmata „Latvijas daba tuvplānā”. Tajā apkopoju savas labākās fotogrāfijas, kas, papildinot viena otru, veido stāstu par satikšanos ar dabu, gadalaikiem nomainot citam citu. Aiz katras fotogrāfijas ir piedzīvojums, daudz pozitīvu emociju un mīlestība pret to, ko fotografēju.

Lielu paldies saku izdevniecībai „Ezerrozes grāmatas”, Agnesei Piļānei Ezerrozei, visiem atbalstītājiem un manai ģimenei!

Ceru, ka mana grāmata „Latvijas daba tuvplānā” iepriecinās ikvienu, kas to izvēlēsies.

LIELS PALDIES PAR SADARBĪBU!

SANDRA VANAGA

Man pieder daudz!
Tas vējš, kas vētrā trauc,
Gan zeltains stars no saules staru klēpja,
Tie briljanti, kas rasas pērlēs mirdz.

Man pieder daudz!
Jo mīlu jūras viļņu šalkas un viļņu sudrabu,
Kas akmens dvēselītei mirdz.
Es mīlu dzīvi, tai pieder sirds!

(Sandra Vanaga)

Kādā 19. jūlija pēcpusdienā, tajā tālajā 1966. gadā, Cēsu slimnīcā pasauli ieraudzīja bērniņš, meitēns! Māmiņai Ilgai un tētim Jānim par prieku.

Dzīves pirmie gadiņi tika pavadīti Amatas ciematā. Tad dzīve pagriezās un vecāki aizgāja dzīvot Valmieras pusē, Vecates ciematā. Tur es, maza meitene būdama, atceros māju, kāda izskatījās, kurā dzīvojām, arī lielo logu. Tajā stāvēju, gaidīdama māmiņu nākam no darba (viņa strādāja par kontrolasistenti) vai kad parādīsies tēvs ar traktoru. Reizē mācījos saskatīt dabu! Zvirbuli ceriņkrūmā, žagatas košo asti, zīlītes krāšņumu un visu dzīvo, ko uztvēra bērna skats.

Tad vecākiem “atskrēja” vēl bērniņš – mana māsiņa. Laikam ritot, kā dzīvē notiek, vecāki pārcēlās dzīvot uz Stučkas rajonu – uz Sēreni. Man ir seši gadi, jau liela meita!

Sākas skolas gaitas jaunajā Stučkas 2. vidusskolā. Pēc pamatskolas beigšanas aizeju mācīties uz Rīgu. Ieguvu profesiju, kura man iemācīja krāsu gammas atšķiršanu, toņu nokrāsas un citas dzīvei noderīgas lietas. Tomēr atgriezos atpakaļ no Rīgas plašumiem uz laukiem, tajos arī esmu pavadījusi savu dzīvi.

Literatūru, mākslu un dabas skaistumu esmu mīlējusi visu savu dzīvi. Bet pati radoši neizpaudos, līdz dzīve deva smagu triecienu – māmiņas aiziešanu debesīs...

Pirmie dzejoļi tapa novembra tumšajās, drūmajās dienās. Fotografēšana nedaudz ātrāk.

Darbiņš, kuru uzdrošinājos aizsūtīt izdevniecības “Ezerrozes grāmatas” rīkotajam 2019. gada dzejoļu konkursam (kopkrājums “Ar saules staru kabatā”), tika pieņemts! Par to bija milzīgs prieks un gandarījums. Tad piedalījos izdevniecības “Ezerrozes grāmatas” kopkrājumos:

“Latvijas oļi 2” 2019.

“Veltījums mātei” 2019.

“Lai katram sava Laimes zvaigzne” 2019.

“Ar skatu uz debesīm” 2020.

“Latvijas oļi 3”.

2020. gadā visi mani darbiņi ir izdoti izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas”.

Ir izdota arī manas dzejas un manu fotogrāfiju grāmatiņa “Atspulgi”, izd. “Ezerrozes grāmatas”, 2019.

Manas fotogrāfijas tiek izmantotas arī citu autoru grāmatu vizuālajai noformēšanai. Tie ir Andris Marts, Margarita Lukina, Arnolds Auziņš, Eleonora Pirktiņa, Arvīds Točs, Elita Ieva Puķe, Ārija Āre.

Fotogrāfija – mans hobijs, dzeja – domu izklāsts jebkurā dzīves gadījumā! Manas fotogrāfijas apskatāmas izstādēs lauku bibliotēkās un muzikālās pastaigu vietās.

Mīļš Paldies izdevniecībai “Ezerrozes grāmatas” un Agnesei Piļānei-Ezerrozei par manu darbiņu palaišanu lielajā Pasaulē! Paldies Jums!

LIELS PALDIES SANDRAI PAR SKAISTAJĀM FOTOGRĀFIJĀM UN DZEJU!

INESE ĶESTERE

VALENTĪNA PAVLOVSKA

Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas 1978. gadā atnācu strādāt uz Malnavas sovhoztehnikumu par skolotāju. Tā ir mana pirmā un svarīgākā darba vieta, kurā nostrādāju 24 gadus. No turienes drīz vien mani nosūtīja mācīties uz Maskavu Timirjazeva lauksaimniecības akadēmijas Pedagoģijas fakultāti uz vienu gadu, lai apgūtu pedagoģijas zināšanas un ekonomisko priekšmetu pasniegšanas metodiku. Toreiz Latvijā nebija tādu kursu, kur profesionālās izglītības skolotājiem mācītu pedagoģiju. Kad atgriezos, mani jau gaidīja jauns piedāvājums – Grāmatvedības nodaļas vadītājas amats.

Latvijai kļūstot neatkarīgai, daudz kas mainījās izglītības sfērā. Radās iespēja studēt LU maģistrantūrā un iegūt maģistra grādu izglītības vadībā, kas toreiz bija viens no pirmajiem izlaidumiem šai specialitātei. Līdz ar to uzskatīju, ka esmu paaugstinājusi savu konkurētspēju un 2002. gadā startēju konkursā uz Grāmatvedības un finanšu koledžas direktora vietu Rīgā un sev par brīnumu – uzvarēju. Tas bija milzīgs izaicinājums – no Latvijas pierobežas uz galvaspilsētu un par direktori tikko tapušai koledžai, kur viss jāorganizē no paša sākuma.

Pēc trim gadiem, sasmēlusies pieredzi izglītības vadībā, startēju konkursā Banku augstskolā uz studiju programmu direktora vietu un arī uzvarēju. Šajā laikā arī uzsāku studijas LLU doktorantūrā – reģionālo ekonomiku, kur pabeidzu teorētisko kursu, taču disertāciju tā arī neuzrakstīju. Bija jāstrādā. Kā studiju programmu direktore un docente Banku augstskolā nostrādāju 13 gadus – līdz pensijai.

Un tad jau arī pienāca laiks grāmatas rakstīšanai. Sāku atcerēties pašas piedzīvoto no agras bērnības, steidzu apmeklēt cilvēkus – tā laika lieciniekus, lai pierakstītu viņu stāstus, lai nodotu tālāk tiem, kas lasīs, kas gribēs zināt kā dzīvojuši viņu priekšteči. Apjautu, ka pamazām vien nomainās paaudzes, ka jauniešiem šobrīd pat priekšstata nav par to, kā dzīvoja viņu vecvecāki – par ko priecājās un skuma, ko piedzīvoja, kādas dzīvesziņas guva, ka var aiziet nebūtībā kaut kas vērtīgs un nozīmīgs, ka pienāks laiks, kad nebūs kam pajautāt…

Līdz šim esmu uzrakstījusi pāris mācību grāmatas ekonomikā, tirgvedībā un dažus  rakstus zinātniskajos izdevumos.

TĒVA MEITA (izdevniecība “Ezerrozes grāmatas, 2021.) ir pirmā un pagaidām vienīgā mana grāmata. Ja kāds vēlas uzzināt ko vairāk, tad šajā grāmatā ir par man tuvu cilvēku piedzīvoto kara laikā un par manu bērnību, kas nav bijusi vienkārša.

IVETA REINSONE

Esmu no Vidzemes. No smilšaini dzelteni saulainā, ezeriem un dzejdariem bagātā Smiltenes novada. Manas dzimtās mājas atrodas Palsmanes pagastā. Tā dīvaini sagadījies – māja atrodas Palsmanes pagasta augstākajā, iespējams, mālainākajā paugurā, bet to nosaukums “Strauti”. Varbūt tad pati čaloju kā strautiņš? Un diemžēl šeit arī nav sakritības. Esmu klusa kā upe aizsalusi, kā noslēpumains kastanis adatainā kažociņā... tikai savu dvēseli uz plaukstas esmu uzlikusi...

Esmu īstens dabas bērns...

Joprojām turpinu mācīties visvērtīgākajā skolā – Dzīves pieredzes skolā.

Man ir bijusi tā laime – būt skolotājai divās superīgās pamatskolās: Palsmanē un Ēvelē. Šobrīd visa mana sirds un dvēsele, domas un darbs – izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas”. Esmu bezgala laimīga, ka ar saviem komatiem un punktiem, un visiem citiem ķeksīšiem varu palīdzēt grāmatu tapšanas procesā, varu sniegt atbalstu autoriem viņu sapņu īstenošanā!

Nepiederu pie tiem radoši rakstošajiem cilvēkiem, kuri jau no agras bērnības sākuši virknēt vārdus dzejoļos, pasakās u. tml. Man skolas gados lielāku moku par sacerējumu “cepšanu” nebija. Roku dzejoļu rakstīšanā iemēģināju krietni vēlāk. Esmu gan pelta un kritizēta, gan uzslavēta un uzmundrināta. Esmu metusi radošo rakstīšanu krūmos un atkal vilkusi laukā...

Paldies visiem, kas atbalsta manu dzejdarināšanu! Paldies arī tiem, kas saka – nu neraksti vis! Viena no manām raksturīgākajām īpašībām – spītība. Tātad...

Par hobijiem. Pirmais hobijs un darbs vienlaicīgi – strādāt ar tekstiem. Tad seko grāmatu lasīšana, erudīcijas spēles, krustvārdu mīklas un vēl dažādi sīkumi. Visu tak nevar uzskaitīt!

Mani radošie darbi atrodami:

“Ņem manu vālodzes dziesmu savā dvēselē”, izd. “Ezerrozes grāmatas”, 2020.

AIJA CELMA

Mans dzīves stāsts iesākās 1964. gada 23. novembrī, Kurzemē, Kuldīgas vecpilsētā, kur nodzīvoju lielāko tiesu no šobrīd manā pūrā esošiem gadiem. Pārējais laiks, no 1997.gada, ceriņu un sniegavīru galvaspilsētā Dobelē.

Reizē ar manis gaidīšanu pie mājas māmiņa iestādīja kastani, kas vēlāk visus kaimiņus, kuru logiem pretī sniedzās kastaņsveces, priecēja ar savu krāšņo ziedēšanu. Es biju kā kastanītis, kas slēpās savā čaulā, neapzinoties, kas man ir caur saknēm līdzi dots.

Patika dziedāt, vērot dabu. Skatiens slīdēja ziepju burbuļiem līdzi, tika ziedu biķerīši izpētīti un rīkotas ziedu balles.

Pirmais dzejolis, divām četrrindēm ar ritmu, saturu un atskaņām, radās pats no sevis desmit gadu vecumā. Nerādīja nevienam, tikai nosūtīju laikrakstam PIONIERIS. Saņēmu atbildi: "Dzejolim nav literārās vērtības." Pēc 13 gadu vecuma radās humoristiskas četrrindes Rīgas slimnīcā, Jūrmalas sanatorijā esot. Turpat pirmais dziesmas teksts, ko nodziedāt uzdrošinājos svētku koncertā Silvijas Silavas pavadījumā.

Vidusskolā, rotājot klasi Pēdējam zvanam, mani palūdza kaut ko uzrakstīt uz tāfeles. Vajadzēja tikai pierakstīt, vārdi paši no sevis radās. Klasesbiedri nezināja vēl ilgi, ka tas bija mans dzejolis.

Vecākās klasēs mācoties pat uzrakstīju kriminālstāstu burtnīcā, bet iznīcināju, jo sajūta bija, ka es piesaistu uzrakstot caur domām notikumus. Kā tēlus izmantojusi biju savus klasesbiedrus.

Pēc vidusskolas, mācoties Rīgas pedagoģiskajā skolā, manu dzejoli, kas radās mācību stundas laikā latviešu valodas rakstu  darbā, skolotāja Seiksta lūdza izrakstīt un iedot viņai. Nonāca skolas literāro darbu žurnālā.

Rakstīju periodiski, vairāk kā apsveikumus darba kolēģiem no kolektīva. Pirmajos gados, apgūstot interneta vietnes, publicējos Oho.lv Dzīvā dzejā zem vārda Aijassmaids. Te nu atklāju, kādēļ pie mana vārda redzams šis -  Aijassmaids.

Ģimenē neesmu vienīgā, kas raksta. Māsīca, kas dzimusi Brazīlijā, Vera Celms labi pazīstama savā dzimtenē, arī sākusi rakstīt desmit gadu vecumā. Mans tētis Freds Maigonis Celms, kas, bez apsveikumu dzejas, rakstīja garākus darbus un tāpat kā es vārdus dziesmām, ko pats arī izpildīja.

No 2008. gada pa brīdim kādam komponistam rodas jaunas dziesmas pie maniem vārdiem vai es pēc lūguma uzrakstu vārdus klāt mūzikai.

Nedaudz  pievērsos arī lugu rakstīšanai dzejā, ko vēl jānoslīpē. Tapušas pasakas bērniem, ko droši var lasīt arī pieaugušie. Rakstu ne tikai dzimtajā valodā, arī krievu valodā ir vairāki dzejoļi.

Jūs noteikti vēlētos vaicāt, kādas ir manas mīļākās tēmas? Nu, protams, ka dzejoļi bērniem! Mēs katrs nākam no bērnības, kur mīt mūsu skaistākās atmiņas. Mums, rakstošajiem, nav grūti iztēloties, iejusties citā tēlā. Dzeju var uzrakstīt par jebko, tikai jāsajūt ar sirdi.

Vārdi atrod sirdi. Atliek tik ieklausīties, ko tā saka.

Bibliogrāfija

AUTORKRĀJUMS:

ELITA IEVA PUĶE

1957. gada 22. decembrī (tieši pirms Dieva bērna Jēzus dzimšanas dienas) Ventspils slimnīcā, ar niecīgām cerībām ieraudzīt saules gaismu, piedzima maza 1,5 kg smaga meitenīte Elita Ieva, mātes miesās septiņus mēnešus iznēsāta.

Ārsts prasījis tēvam – kam lai dzīvību glābjot: mātei vai meitai? Tēvs atbildējis: ja varot, tad abām. Un tā, ar Dieva palīgu, abas laimīgi atveseļojās.

Es augu ņiprs, bet brīžiem nešpetns meitēns četru bērnu ģimenē. Skolas laiks pagāja Kuldīgā. Jau no bērnības man patika darīt tehniskus darbus, tādēļ izmācījos par celtnieku-tehniķi, strādāju celtniecībā par meistari un celtniecības tāmju inženieri. Zināšanas vēlāk noderēja savas privātmājas celtniecībā Salaspilī, kur pašreiz dzīvoju.

90. gados mainīju profesiju un apguvu grāmatvedības specialitāti. Strādāju arī kā galvenā grāmatvede. Ne ar ķelli un āmuru rokās, ne skaitot celtniecības materiālus, lai sakristu debets ar kredītu, nekāda dzejošana pat prātā nenāca. Māsa Astrīda gan dzejoja jau jaunībā.

Tēvam Jānim ir iznākuši trīs stāstu krājumi. Vienu no tiem (“Dzimis laimes krekliņā”) izdevusi izdevniecība “Valters un Rapa” 2004. gadā. Mamma Irēna Anna arī rakstīja dzeju, sākumā kladītē, brīvajos brīžos, naktīs strādādama. Vēlāk viņas darbus apkopoju, tagad tie atrodami piecos kopkrājumos. Š.g. februārī izdevniecība “Ezerrozes grāmatas” izdeva manu un mammas dzejas kopkrājumu bērniem “Tava zvaigznīte”.

Man pirmais dzejolītis radās 2003. gadā dārzā. Vēl mazliet dzejot pamēģināju 2006. g. Pa kādam dzejolim tapa 2009., 2011., 2016. g.

2019. gadā dzeju sāku rakstīt daudz nopietnāk. Biju vairāk pievērsusies reliģiskajai pasaulei, un tas man deva iedvesmu dzejai, palīdzēja arī dziesmas. Dziedāju katoļu draudzes koros Salaspils un Antona baznīcās, bet tagad – Salaspils jauktajā korī “Elpa”. Es pateicos Dievam, ka viņš ir atvēris manu sirdi dzejai, prozai un dziesmām. Mana sirsnīga pateicība arī mammītei, kura aizgāja mūžībā š. g. 7. martā.

Rakstu dzeju, prozu, ir tapuši literārie darbi arī bērniem. Pašreiz strādāju pie romāna jauniešiem “Ielauztais liepas zars”. Ceru gada beigās izdot.

Mana dzeja pašreiz ir izdota 17 grāmatās (no tām 4 autorgrāmatas) izdevniecībā SIA “Ezerrozes grāmatas”.

Mīļš paldies par sadarbību!

Mani 4 autorkrājumi:

MAKSIMS KRUTIKOVS

Esmu dzimis 2000. gada 20. maijā Rīgā, kur kopā ar ģimeni nodzīvojām līdz 2004. gada aprīlim, kad pārvācāmies uz dzīvi Iecavā. Šeit sākās arī manas bērnudārznieka un skolnieka gaitas. Skolas gados biju diezgan aktīvs – piedalījos skolas avīzes veidošanā, Skolēnu Domes darbā, vienu brīdi pat būdams tās priekšsēdētājs un citās dažādās aktivitātēs.

Par sabiedriski aktīvās darbības toreizējā Iecavas novada mērogā pirmsākumiem ir uzskatāms 2015. gada 30. janvāris, kad kopā ar Iecavas Dienas centra “Iecavnīca” vadītāju Ģirtu Majoru organizējām 1991. gada janvāra barikāžu atceres pasākumu, kas bija pirmais pasākums novada teritorijā pēc ilga pārtraukuma. 2015. gada 8. aprīlī tiku ievēlēts par neformālās apvienības “Iecavas Tautfrontiešu apvienība” (IETA) priekšsēdētāju. Organizējām Atmodas laika notikumu atcerei veltītus sarīkojumus, tikšanās ar politiķiem, ekskursijas un izbraucienus. 2019. gada 28. oktobrī paziņoju par atkāpšanos no IETA priekšsēdētāja amata.

2015. gada 6. februārī, pēc bijušā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāja (1990-1992) Romualda Ražuka ierosinājuma, sāku darbu pie Atmodas laika notikumiem Iecavā veltītās grāmatas “Kaut pastalās, bet brīvi”. Darbs bija ļoti intensīvs – tās bija sarunas ar tā laika notikumu dalībniekiem, darbs ar periodiku, kā arī darbs muzeju krājumos. Pēdējais punkts grāmatai tika pielikts 2018. gada 9. martā. Grāmatas “Kaut pastalās, bet brīvi” tapšanā savu palīdzību sniedza 36 cilvēki, 3 bibliotēkas, 3 muzeji un 2 laikraksti.

Diemžēl ļoti ilgs laiks bija nepieciešams, lai grāmatu ieraudzītu papīra formātā. Bija vēršanās gan pie Iecavas novada pašvaldības, gan pie Valsts Kultūrkapitāla fonda, gan Eiropas Parlamenta deputātiem un politiskajām partijām – neviens finansiālo atbalstu sniegt nevēlējās. 2020. gada janvārī tika izveidota Speciālā komisija grāmatas “Kaut pastalās, bet brīvi!” izdošanas jautājuma risināšanai piecu cilvēku sastāvā, kura aktīvi strādāja pie iespējamiem risinājumiem. Izveidojām ļoti veiksmīgu sadarbību ar izdevniecību “Ezerrozes grāmatas”, vēlreiz vērsāmies pie Valsts Kultūrkapitāla fonda, rakstījām arī vēstuli Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam. 2020. gada aprīlī, pateicoties triju uzņēmumu un četru individuālo atbalstītāju finansiālajam atbalstam, grāmata “Kaut pastalās, bet brīvi” ieraudzīja dienas gaismu!

Gan pirms, gan pēc grāmatas “Kaut pastalās, bet brīvi” iznākšanas esmu aicināts uz tikšanās reizēm gan ar skolēniem, gan senioriem, lai stāstītu par Atmodas laika notikumu nozīmi Latvijas vēsturē, kā arī par savu pieredzi, cīnoties par grāmatas “Kaut pastalās, bet brīvi” izdošanu. Esmu arī aicināts, kā referents, uz reģionālo konferenci “Vēstures peripetijas Bauskas reģionā: ceļš uz Latvijas simtgadi” 2018. gada novembrī, kurā referēju par Atmodas laika notikumiem Iecavā. Atceros, ka tas bija diezgan iespaidīgs skats – lielākā daļa referentu ir liela mēroga vēsturnieki, bet te – viens 18-gadīgs puisis.

Laika posmā no 2021. gada 19. marta līdz 28. martam skaitījos arī Bauskas novada domes deputāta kandidāts jūnijā gaidāmajās vēlēšanās, bet dažas dienas pirms saraksta iesniegšanas novada vēlēšanu komisijai, tiku “noņemts no trases”.

Esmu bijis arī 6. un 7. Jauniešu Saeimas deputāts (2016.g. -2017.g.).

Brīvajā laikā ļoti patīk lasīt, izbraukt ar velo, doties garās pastaigās.

Bibliogrāfija:

“Kaut pastalās, bet brīvi”, izd. Ezerrozes grāmatas, 2020.

MĒS PAR TEVI LEPOJAMIES, MAKSIM! PALDIES PAR SADARBĪBU!

INGRĪDA BĒRZIŅA

Izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas” izdotas divas autorgrāmatas:

“Kas guļ ziemas miegu”, stāsti bērniem, 2021.

“Jauka dzīve šaizemē”, izzinoši stāsti bērniem, 2021.

Esmu dzimusi 1961. gada 30. oktobrī Gulbenes rajona Druvienas pagasta Trušļos, mazu gabaliņu aiz Poruka muzeja. Taču bērnība un pamatskola pabeigta Zemgalē, Jelgavas rajona Vilcē. Par lielo grāmatmīlestību milzīgs paldies jāsaka manam tēvam, kurš arī bija liels lasītājs un vēl arī labs stāstītājs. Bērnībā ļoti patika klausīties viņa stāstus par paša dzīvi.

Dzīvē viss ir bijis jāizcīna pašai. Taču tas tikai darīja mani stiprāku, deva pārliecību, ka ar savām rokām un savu prātu padarītais nāk par labu. Tie divi gadi Kultūras koledžā ļāva ieskatīties mazliet citādākā dzīvē, iesēja sirdī to mazo sapni par rakstīšanu un iedrošināja kāpt augstāk. Žēl, ka nepabeidzu to. Bet nekas, ticību sev un citiem cilvēkiem jau tāpēc neesmu zaudējusi.

Vienmēr ir gribējies rakstīt tieši bērniem. Man šķiet, ka tas ir vēl grūtāk nekā rakstīt pieaugušajiem, bet grūtības mani nebaida. Cilvēks taču grūtībās norūdoties. Galvenais ir nepadoties.

Mīlestība, ticība, cerība un savējo atbalsts - šie dzīves stūrakmeņi - lai palīdz un notur mūs!

Liels paldies izdevniecības “Ezerrozes grāmatas” komandai un tās vadītājai Agnesei Piļānei, kas atbalstīja mani un izdeva manas pirmās grāmatiņas!

PALDIES, INGRĪDA, PAR UZTICĒŠANOS UN VEIKSMĪGU SADARBĪBU!

ELĪNA KUBULIŅA-VILNE

Biogrāfija

Esmu dzimusi tālajā 1986. gada 14. jūlijā Valkā, uzaugusi kantri mūzikas galvaspilsētā Smiltenē. Mācījos vienā no draudzīgākajām un ģimeniskākajām skolām Vidzemē - Smiltenes Centra vidusskolā (tagad – Smiltenes vidusskola). Īpaši labi padevās Latviešu valoda un Literatūra, Vēsture, kā arī Vizuālā māksla, tāpēc tiku sūtīta uz dažādām rajona un valsts olimpiādēm šajos priekšmetos. Pateicoties manai pirmajai Latviešu valodas skolotājai V. Cirītei, tiku pamazām ievirzīta arī dzejas lauciņā. Studiju gados, kā jau vairums manu draugu un paziņu, devos baudīt galvaspilsētas dzīvi.  Vispirms iestājos Rīgas Aeronavigācijas institūtā, Starptautisko pārvadājumu loģistikas programmā, diemžēl šajā mācību iestādē liktenis nebija vēlējis pabūt ilgāk, tādēļ tajā pašā gadā pārgāju un absolvēju Transporta un sakaru institūtu, iegūstot profesionālo bakalaura grādu transporta un biznesa loģistikā. Nedaudz pastrādāju Rīgas Autotransporta direkcijā, bet sirds kliedza pēc miera, kuru nespēja sniegt Rīgas skaļā un aktīvā vide. Nolēmu doties atpakaļ uz Smilteni, kur sākumā strādāju savā jomā – par loģistikas speciālistu, bet liktenim jau vienmēr labpatīkas kaut ko sagrozīt, lai būtu interesantāk, tādēļ drīz vien sāku strādāt skolā par skolas bibliotekāri. Lai strādātu skolā, neklātienē ieguvu arī skolu bibliotekāra diplomu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un pedagoģisko diplomu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.

Vienmēr esmu bijis cilvēks – organizators, ļoti patīk realizēt dažādas, reizēm pat galīgi trakas idejas, patīk iepazīt citus cilvēkus un kopīgi darboties, tādēļ likumsakarīgi, ka Smiltenē satiku tikpat aktīvus un radošus domubiedrus, vēlējāmies saglabāt, pilnveidot un attīstīt Smiltenes novada mākslinieku radošu izaugsmi un profesionālo attīstību, kā arī radīt iespējas līdzdarboties sava novada kultūras dzīvē, līdz ar to 2014. gadā nodibinājām “Smiltenes Mākslinieku apvienību”. Kopīgi organizējām ļoti daudz pasākumus, dzejas vakarus, talkas, radošās darbnīcas un izstādes.

Pateicoties darbībai “Smiltenes Mākslinieku apvienībā”, iepazinos ar mākslas pedagoģi N. Gailīti, kura vadīja bērnu brīvā laika centru “Ligzdiņa”. “Ligzdiņa” ir kā atbalsta centrs bērniem no mazturīgām un sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, darbs ne vienmēr ir vienkāršs. Izveidojās laba sadarbība un tālāk jau tiku aicināta darboties “Ligzdiņā” kā brīvprātīgā pedagoģe.

Rezultātā novada dome novērtēja mūsu pūles ar Atzinības rakstu 2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi.

Audzinu dēlu, kurš ir ļoti muzikāls – spēlē klavieres un saksofonu, un meitiņu, kurai patīk dejot.

Radošā darbība

Dzeju sāku rakstīt jau vidusskolas laikā. Apmēram tad arī sākās mani pirmie mēģinājumi fotogrāfijas lauciņā. Dzeja un fotografēšana vienmēr bijušas blakus, ietekmējot viena otru. Tētis bija labs fotogrāfs, jau kā bērns braukāju viņam līdzi uz dažādiem pasākumiem un iedvesmojos.

Iestājos Smiltenes Mākslas skolā, vislabprātāk biju iecienījusi strādāt ar zīmuli, tušu vai krītiņiem. Mazos blociņos rakstīju dzeju par mīlestību – skaisto un cēlo, zīmējot klāt ilustrācijas. Patika un vēl aizvien patīk doties pie dabas, garas pastaigas pa mežu, gar jūras krastu, vērot un fotografēt dzīvniekus un putnus. Mūsu Latvija ir vienreizēji skaista, ko ne vienmēr novērtējam! Ja ir iespēja, izmantoju aizbraukt arī kur tālāk, visvairāk jau vilina kalnu sniegoti mirdzošās galotnes.

Pirmo grūdienu, nopietnāk pievērsties dzejai, deva dzejniece Biruta Žurovska, skolas konkursā novērtējot manu dzejoli kā labāko un uzdāvinot savu grāmatu ar autogrāfu. Daudz lasīju Marikas Svīķes, Kornēlijas Apškrūmas, Imanta Ziedoņa, Aleksandra Čaka, Raiņa, Vizmas Belševicas dzeju. Vietējā prese pamazām sāka publicēt manas dzejas rindiņas. Radās iespēja piedalīties pirmajā dzejas kopkrājumā – “Mana grāmata”. To sajūtu, kad turēju rokās savu pirmo grāmatiņu, nevar aprakstīt. Tas ir kā pirmais bērns – ilgi gaidīts un neprātīgi mīļš.

Paralēli drīz vien saņēmu uzaicinājumu izveidot savu pirmo foto izstādi Smiltenē. Tālāk sekoja aicinājumi neapstāties, manas fotogrāfijas “paviesojušās” pat tik tālā zemē kā ASV. “Gada balva fotogrāfijā” nominēja pat divas fotogrāfijas kategorijā “Cilvēks”, tās bija iespējams apskatīt lielformāta izstādē Rīgā, pie T/C “Origo”.

Veiksmīgas sadarbības rezultātā ir ierakstītas vairākas dziesmas ar maniem vārdiem, kuras izpildījuši tādi mūziķi kā grupa “Novadnieki”, Imants Seilis, Kaspars Markševics, Zigmārs Krastiņš, grupa “Rolise” u.c.

2019. gadā uzvarēju Latvijas Radio 2 rīkotajā dzejas konkursā “Tava dzeja var pārtapt dziesmā!” Tika radīta dziesma “Saplīst skumjas”.

Ja kādu tas, ko esmu uzrakstījusi, rosina uz mirkli aizmirst par ikdienišķām lietām un paskatīties uz šo pasauli plašāk, ar “redzošākām” acīm un atvērtu sirdi, tad, ziniet, mana dvēsele priekā gavilē!

Bibliogrāfija
Autorizdevumi
"Vēstules tējas glāzē" – izd. Ezerrozes grāmatas, 2019.g.
"Pārmaiņu vējā" – izd. Iespēju grāmata, 2015.g.
"Mirkļi kā pērles" – izd. Booktime, 2014.g.

LINDA IRBE

LINDA IRBE pseidonīms Linda Ķirse

MODRIS MŪRIS

Es esmu dzimis 1991. gada 1. oktobrī Priekulē. Uzaugu Vaiņodē, strādnieku ģimenē. Ģimene vienmēr bija svarīga, saprata visas manas ieceres, bija sirsnīga, atbalstīja to, ko daru. Es tai laikā vispār nebiju domājis rakstīt dzeju.

No 3. klases bija dzejas konkursi. 3. klasē es uzvarēju dzejas konkursā. No 10 reizēm es uzvarēju dzejas konkursā 9 reizes. Mazs rūgtums bija, ka neuzvarēju jubilejas 10. dzejas konkursā. Mazliet pietrūka punktu. Es esmu lepns, ka tik veiksmīgi dzejas konkursā veicās.

Pašā pēdējā klasē 2. kursā dambretē gāja ļoti labi, un ieguvu 3. vietu. Finālā cīnījos ar Līgu par 1. vietu, mazliet pietrūka, lai iegūtu 1. vietu. Es vienīgais no klases biju aktīvākais gan konkursos, gan mācībās. Skolas laikā man meitenes neinteresēja, vairāk interesēja mācības, tāpēc tik tālu tiku.

Eju tālāk uz saviem mērķiem un sasniegšu, ko esmu iecerējis. Es uzvarēju vēstures konkursā, un, pateicoties man (ieguvu 1. vietu), mēs vinnējām biļetes uz kino. Es esmu vinnējis projekta darbos, pārstāvot skolu. Visu gadu vajadzēja pildīt uzdevumus dažādos priekšmetos. Uzzīmēju un izveidoju ļoti skaisti, arī izrotāju. Pat to visu vērtēja! Tā divus gadus uzvarēju, iegūstot 1. vietu. Tā esmu piedalījies vairākos konkursos, daudzreiz ļoti veiksmīgi. Es esmu Ziemas Popielā piedalījies, toreiz kopā ar klasi vinnējām magnetofonu. Vajadzēja dziesmu atveidot. Vairākas reizes esmu ieguvis atzinības par labu mācīšanos klasē un labu uzvedību.

Man bija citi plāni pēc skolas. Es pabeidzu 9 klases pamatskolā un tad turpināju mācības arodvidusskolā, Skrundā. Bija interesanti, un daudz ko jaunu apguvu, arī rasēšanu. Rasējuma lasīšana nebija tā vieglākā stunda. Ieguvu arodvidusskolā mežstrādnieku tiesības un galdnieka palīga apliecību pēc skolas. 7 gadus un 1 nedēļu nostrādāju Vaiņodē. Jau divus gadus dzīvoju Priekulē un strādāju SIA “Kurzemes Gaļsaimnieks” Paplakā par krāvēju, darbs bija fiziski grūts un smags, daudzi darbu neizturēja.

2018. gada 9. novembrī piedalījos Guntara Rača konkursā “Dzeja no sirds” ar savu pirmo sacerēto dzejoli. Tai konkursā neuzvarēju, bet biju lepns, ka piedalījos. Man radās interese, un sarakstīju vēl vienu, tad nākamo dzejoli un nevarēju apstāties.

Esmu izveidojis dzejoļu draugu grupu “No sirds uz sirds”, kā arī savu personīgo grupu “Dzejoļi krājums” Facebook.

Mani dzejoļi sastopami arī kopkrājumā “Dzejas virpulis”, kas izdots izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas” 2020. gadā.

PALDIES PAR SADARBĪBU!

MĀRIS LAPIŅŠ

Dzimis 1980. gadā un uzaudzis Rīgā, kur arī ir patstāvīgās mājas un kur arī smēlies idejas vairākiem saviem dzejoļiem. Pēc profesijas sākumskolas skolotājs un savā profesijā nostrādājis 13 gadus. Šobrīd nedaudz pamainījis nodarbošanos un veic telefona aptaujas.

Pirmās vārsmas sarakstīja jau 17 gadu vecumā, kad tēvs, toreiz LTV diktors, Juris Lapiņš raidījumā-spēlē “Rīta stunda” balvā saņēma bērnu sintezatoru. No brāļiem vienīgais ar muzikālo dzirdi – pabeidzis Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolu un spēlējis klavieres un klarneti, tad, lai varētu dziedāt, tēvs televīzijā speciāli pasūtīja mikrofonu ar vadu. Tad tapa pirmās dziesmiņas un dziesmu teksti. Tā nopietnāk rakstīt mūziku un tekstus sāka 18 gadu vecumā, kad no bērnības drauga paņēma viņa vecākās māsas jau nopietnāku sintezatoru. Bērnībā ar jaunāko brāli, māsīcu, Donu un viņa brāli kopā pavadījuši vasaras Brocēnos. Tur radītas pirmās demo dziesmas.

Pirmo nopietno dzejoli sarakstījis 12. klasē, kad dzejas dienas pasākumam bija katram, par pamatu ņemot Aleksandra Čaka dzejas motīvu, jārada dzejolis, kur labākos pēcāk ar klasi iestudēja. Pēcāk dzejošanai pievērsās 2000. gadā, kad tēvs gulēja uz nāves gultas. Tapa pirmais dzejas krājums “Baltā roze tumšajā naktī/ Mans ceļš caur Rīgu dzejnieka acīm”. Un tad ik pa laikam tapa kāds dzejas apkopojums drukātā versijā, no kuriem neviens vēl pagaidām nav izdots. Kad piereģistrējās sociālajos tīklos, tad dzeju sāka publicēt Re-teksti.lv, Draugiem.lv un facebook. Izveidoja savu dzejas lapu un radošo darbu lapu facebook. Dzeju raksta jau 23 gadus.

Mani dzejoļi sastopami arī kopkrājumā “Dzejas virpulis”, kas izdots izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas” 2020. gadā.

Par sevi autors saka: “Esmu iedvesmas dzejnieks - iedvesmojos pats un priecājos, kad mani publicētie dzejoļi uzrunā un iedvesmo lasītājus. Ar katru iepublicēto dzejoli cenšos uzrunāt arvien jaunus lasītājus. Savos darbos motivēju citus būt pozitīviem, atvērtiem, cienīt vienam otru, realizēt savas vērtības un ieceres, un ar drošu skatu lūkoties nākotnē, nebaidīties darīt un kļūdīties, jo tikai dzīves pieredze sniedz to īsto dzīves rūdījumu. Lasītāju atzinība un vērtējums dod man iedvesmu radīt jaunus darbus. Lai dzeja mūs rosina paveikt ko iedvesmojošu savā ikdienā! Lai izdodas!”

Rakstošajiem viņš novēl: “Visiem rakstīt alkstošajiem novēlu būt tādiem, kādi jūs esat, nebaidīties izlikt savas domas prozā vai dzejas rindās, nesatraukties, ja viss reizēm nenotiek kā plānots, bet tiekties uz attīstību. Sākt ar mazumiņu, necensties visu sasniegt uzreiz, bet pakāpeniski pieradināt lasītājus pie saviem darbiem. Atrodiet to, kas jūs iedvesmo rakstīt un rakstiet par to, par ko jums ir ko teikt. No sirds un patiesi vārdi vienmēr sasniedz lasītāju sirdis.”

PATIESA ATDEVE

Visspožāko sauli izstaro acis,

Sajūtu brāzmas izskandē sirds.

Rokas noglāsta, satausta būtību,

Ne viss ir zelts, kas spoži mirdz.

Mainos un attīstos laikam līdz,

Prātā paliek neizdzēšams spīts.

Mirkļi kā mušas man apkārt sīc,

Lai labs ir it viss, kas padarīts!

Dienas kā mākoņi uz priekšu slīd,

Es esmu vējš, varu stundas dzīt.

Mērķtiecības kā lietus kad līst,

Vērtīgais piebriest, kā āboli krīt.

Tie nogatavināti, brangi un mīksti,

Likteņa zirgam mums jānotur rīksti.

Skat, asi dzeloņi, marmori vai zīdi,

Uzmanīgiem jābūt mums ir ik brīdi.

Ir iepīti tēvzemes jostā tautas mūži,

Laiks atver un aizver plūduma slūžas.

Kā magnētus sirdis pievelk vai grūž,

Patiesa atdeve mūs saista, ļauj plūst.

/Māris Lapiņš/

PALDIES MĀRIM PAR SADARBĪBU!

ULDIS JOSTS

SARMĪTE STEPANS

Sarmīte Stepans - jelgavniece, kura ilgu laiku dzīvo Liepājas pusē. Karostas un Liepājas gids, ikdienā vada ekskursijas Karostas cietumā (Karostas virssardzē), brīvdienās rāda Karostu un Liepāju. Specializācija - militārā, industriālā vēsture un mantojums. Neatkarības kara (brīvības cīņu) gids.

Grāmatai dots nosaukums – "2Q2Q". Daži stāstiņi ir pārtulkoti krieviski. Sarmītes tēvs ir latvietis un mamma - kubaņas "kazačka". Sarmītē ir asiņu sajaukums, viņa vienlīdz labi pārvalda abas valodas.

Grāmatu var iegādāties Karostas cietumā, www.ezerrozesgramatas.lv, Jāņa Rozes, Latvijas Grāmata, Globuss, Virja LK, 220.lv grāmatnīcās. 

Izdevējs – "Ezerrozes grāmatas". Grāmatas vāku rotā tēlnieka Egona Peršēvica betona kuģīšu armāda, ko fotogrāfijā ietvēris fotogrāfs Jānis Vecbrālis.

Paldies par interesantu un vieglu sadarbību! 

INESE STRAUTMALE

ANDRIS MARTS īstajā vārdā ATIS PRIEDĪTIS

ZINA BUDAHA