MĀRIS LAPIŅŠ
16. augusts, 2021 pl. 21:00,
Nav komentāru
Dzimis 1980. gadā un uzaudzis Rīgā, kur arī ir patstāvīgās mājas un kur arī smēlies idejas vairākiem saviem dzejoļiem. Pēc profesijas sākumskolas skolotājs un savā profesijā nostrādājis 13 gadus. Šobrīd nedaudz pamainījis nodarbošanos un veic telefona aptaujas.
Pirmās vārsmas sarakstīja jau 17 gadu vecumā, kad tēvs, toreiz LTV diktors, Juris Lapiņš raidījumā-spēlē “Rīta stunda” balvā saņēma bērnu sintezatoru. No brāļiem vienīgais ar muzikālo dzirdi – pabeidzis Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolu un spēlējis klavieres un klarneti, tad, lai varētu dziedāt, tēvs televīzijā speciāli pasūtīja mikrofonu ar vadu. Tad tapa pirmās dziesmiņas un dziesmu teksti. Tā nopietnāk rakstīt mūziku un tekstus sāka 18 gadu vecumā, kad no bērnības drauga paņēma viņa vecākās māsas jau nopietnāku sintezatoru. Bērnībā ar jaunāko brāli, māsīcu, Donu un viņa brāli kopā pavadījuši vasaras Brocēnos. Tur radītas pirmās demo dziesmas.
Pirmo nopietno dzejoli sarakstījis 12. klasē, kad dzejas dienas pasākumam bija katram, par pamatu ņemot Aleksandra Čaka dzejas motīvu, jārada dzejolis, kur labākos pēcāk ar klasi iestudēja. Pēcāk dzejošanai pievērsās 2000. gadā, kad tēvs gulēja uz nāves gultas. Tapa pirmais dzejas krājums “Baltā roze tumšajā naktī/ Mans ceļš caur Rīgu dzejnieka acīm”. Un tad ik pa laikam tapa kāds dzejas apkopojums drukātā versijā, no kuriem neviens vēl pagaidām nav izdots. Kad piereģistrējās sociālajos tīklos, tad dzeju sāka publicēt Re-teksti.lv, Draugiem.lv un facebook. Izveidoja savu dzejas lapu un radošo darbu lapu facebook. Dzeju raksta jau 23 gadus.
Mani dzejoļi sastopami arī kopkrājumā “Dzejas virpulis”, kas izdots izdevniecībā “Ezerrozes grāmatas” 2020. gadā.
Par sevi autors saka: “Esmu iedvesmas dzejnieks - iedvesmojos pats un priecājos, kad mani publicētie dzejoļi uzrunā un iedvesmo lasītājus. Ar katru iepublicēto dzejoli cenšos uzrunāt arvien jaunus lasītājus. Savos darbos motivēju citus būt pozitīviem, atvērtiem, cienīt vienam otru, realizēt savas vērtības un ieceres, un ar drošu skatu lūkoties nākotnē, nebaidīties darīt un kļūdīties, jo tikai dzīves pieredze sniedz to īsto dzīves rūdījumu. Lasītāju atzinība un vērtējums dod man iedvesmu radīt jaunus darbus. Lai dzeja mūs rosina paveikt ko iedvesmojošu savā ikdienā! Lai izdodas!”
Rakstošajiem viņš novēl: “Visiem rakstīt alkstošajiem novēlu būt tādiem, kādi jūs esat, nebaidīties izlikt savas domas prozā vai dzejas rindās, nesatraukties, ja viss reizēm nenotiek kā plānots, bet tiekties uz attīstību. Sākt ar mazumiņu, necensties visu sasniegt uzreiz, bet pakāpeniski pieradināt lasītājus pie saviem darbiem. Atrodiet to, kas jūs iedvesmo rakstīt un rakstiet par to, par ko jums ir ko teikt. No sirds un patiesi vārdi vienmēr sasniedz lasītāju sirdis.”
PATIESA ATDEVE
Visspožāko sauli izstaro acis,
Sajūtu brāzmas izskandē sirds.
Rokas noglāsta, satausta būtību,
Ne viss ir zelts, kas spoži mirdz.
Mainos un attīstos laikam līdz,
Prātā paliek neizdzēšams spīts.
Mirkļi kā mušas man apkārt sīc,
Lai labs ir it viss, kas padarīts!
Dienas kā mākoņi uz priekšu slīd,
Es esmu vējš, varu stundas dzīt.
Mērķtiecības kā lietus kad līst,
Vērtīgais piebriest, kā āboli krīt.
Tie nogatavināti, brangi un mīksti,
Likteņa zirgam mums jānotur rīksti.
Skat, asi dzeloņi, marmori vai zīdi,
Uzmanīgiem jābūt mums ir ik brīdi.
Ir iepīti tēvzemes jostā tautas mūži,
Laiks atver un aizver plūduma slūžas.
Kā magnētus sirdis pievelk vai grūž,
Patiesa atdeve mūs saista, ļauj plūst.
/Māris Lapiņš/
PALDIES MĀRIM PAR SADARBĪBU!
