ES UN MANA DRAUDZENE VEĢETATĪVĀ DISTONIJA
15. aprīlis, 2022 pl. 8:24,
Nav komentāru
Kristīne Simsone
ES un mana draudzene VEĢETATĪVĀ DISTONIJA
Rokasgrāmata katrai latviešu sievietei.
izdevniecība "Ezerrozes grāmatas", 2022
fragmenti no grāmatas
. . .
Dzīve. Mana laimīgā dzīve. Jā, laimīga. Šodien laimīga, jo sēžu ātrās palīdzības uzņemšanas priekštelpā un piekususi laimīgi smaidu, jo esmu dzīva. Kā es šeit nokļuvu, atceros pa miglu. Laikam jau pati aizgāju līdz kolēģes kabinetam ar palīgā saucienu. Un tad nu ātri sirēnu auto bija klāt. Pirmo reizi mūžā braucu ar tik lepnu auto, kurš, apdzenot citus, traucās lielā ātrumā, bet es kā karaliene, tikai bez samaņas un saprašanas, lepni gulēju uz kušetes. Skan lepni. Tomēr nekad mūžā vairs tādu lepnību nevēlos. Paldies, Dieviņ, pietiks ar šo vienīgo reizi! Lūdzu.
Jā, esmu laimīga, jo esmu dzīva. Man nav infarkta, man nav insulta. Manas analīzes ir labas. Asinsspiediens 90 uz 60. Zems, būtu jāguļ uz gultas, bet ar tādu staigāju jau trīs desmitus ar asti gadus. Un jūtos labi! Ja nu vienīgi tas varētu izpausties manā gulēšanas patikā, manā vēlmē neko nedarīt, vienkārši paņemt sieviešu žurnālu, kafiju un laiskoties šūpolēs. Citādi esmu sprigana. Ne ātra, bet man mana ātruma pietiek.
. . .
Bet kas tas bija? Kas notika uz ielas? Kas tas par draņķi uznāca? Man, kura visus savus 36 dzīves gadus bija sprigana kā vāvere un vesela kā rutks? Man, kura pārtiek no zaļām lapām un lauku tantiņu tirgus biezpiena? Kura dzer 1,5 litrus ūdens dienā, nepīpē un nedzer.
Nē, nē, par nedzeršanu nu gan sameloju. Tīri labi patīk kāda glāze vai pudele sarkanvīna. Nu, tāds labais, ar garšas buķeti, ko veido manu īpašo draudzeņu sirdsstāsti un smaidi, un smiekli. Tāds labais sarkanvīns, ko var malkot līdz rīta gaismai, un ar katru malku tas kļūst piparotāks, asāks, piesātināts, jo garšas buķetē parādās arvien citi toņi, nianses un stāsti, kas nebeidzas.
Ir arī raudu vīns. Tas ir skābs, sauss, sīvs. Pēc strīda ar vīru. Skābs, sīvs, negaršīgs. Kad tukšums sirdī, bet glāze tad pilna. Skābs, bet dzeru. Sīvs, bet riju. Tas palīdz izraut dvēseli. Palīdz izvemt dvēseli. Izvemt dvēseli un paskatīties, kas tur iekšā. Palīdz ātri un ar sāpēm. Bet ne vienmēr ātri. Es māku arī tā lēnām, ar lielām sāpēm, ar mokām, kas ilgst mēnešiem un gadiem. Ai, kā māku! Un tik žēl par to, jo nemāku kā ķirurgs – paņem šķēres – šņik, un viss! Vesels! Kāpēc man tā nesanāk?
Par pīpēšanu arī samānījos. Tagad mazliet sakautrējos. Dūmus jaunībā vilku kā lauku mājas skurstenis. Īpaši tās brūnās, garās, dāmīgās. Bet, kad nebija 5 naudiņas vienai cigaretei, tajā laikā vietējā kioskā varēja arī pa vienai pīpei nopirkt, tad vilku ārā no aizkrāsnes pusdegušus benčikus, ko mamma labi bija pelnos paslēpusi. Nu gan vairs nepīpoju – pēc bērnu piedzimšanas. No cigaretēm smirdīgie mati mani šķebina.
. . .
Esmu mazohiste, priecājos iepazīties ar jums. Man patīk, ka man sāp. Ja nepatiktu, būtu ķirurgs vai vismaz ķirurga asistente. Bet nē, patīk vilkt kaķi aiz astes. Pagātnes somas nest. Un, galvenais, ne jau tukšas, bet pielieku, piestūķēju tā kārtīgi ar vecām, netīrām lupatām un tad stiepju. Tad apstājos, atjēdzos, ka ir par smagu, nolieku čemodānus un sāku lupatas pa vienai vilkt ārā. Apskatu, cik netīras, cik novazātas, slauku asaras un nevis izmetu, kā tas pienāktos, bet akurāti iekrāmēju tās atpakaļ, aiztaisu koferi un atkal stiepju tālāk.
. . .
Man ir pāri trīsdesmit. Vēl viss priekšā, teiktu zīlnieces un vecas tantiņas. Dzīvei vajadzētu kūsāt no prieka, laimes, pilnības. Bet es savos krietni pāri trīsdesmit gados jūtos kā veca indiāņu sieviete, kura apsegusies ar raibu bārkstainu lakatu, apkrāvusies ar krellēm, rokassprādzēm un pīpi zobos meditē pie ugunskura. Tikai man plecu lakata vietā ir nasta. Dzīves nasta – to laikam tā sauc. Varbūt dzīves pieredze? Kur ir starpība? Vai sāpes un ciešanas ir nasta vai pieredze? Kas pateiks?
Cik īstenībā jocīgs vārds – kūsāt. Kāds sakars ar kūsām? Vienmēr, dzirdot šo vārdu, atceros skolas laiku un literatūras stundu, kur kādā diktātā pirmo reizi nācās dzirdēt šo vārdu. Ai, kas par ķiķināšanu no zēnu puses, meitenes sarka. Bet, pateicoties manai literatūras skolotājai, kura bija skolas labais gariņš un nēsāja zaļus, rupja adījuma pašdarinātus džemperus, kas piešķīra viņai savu piparoto garšu, ir tapušas šīs rindas. Ar latviešu valodas gramatiku un literatūras zvaigžņu darbiem mēs toreiz cēlāmies un gulēt gājām. Bijām apbraukājuši visus Latvijas rakstnieku muzejus un no galvas zinājām skolotājas iemīļoto Veidenbaumu un Čaku. Jā, skolas laiks... Emocionāli sarežģīts jau tajā laikā, liekas – arī tas ielicis kādu artavu manā personības izaugsmē un ne no tās labākās puses.