PAGĀTNES SKAVĀS
15. aprīlis, 2022 pl. 8:32,
Nav komentāru
PAGĀTNES SKAVĀS
Lauma Ozola
romāns
Izdevniecība "Ezerrozes grāmatas", 2022
Apsveicam ar ilgi un pacietīgi loloto grāmatu! Lauma, Tev noteikti jāturpina rakstīt, neapslāpē savu potenciālu!
PROLOGS
Ūdens šļakas vannā nerimās, un bija sajūta, ka ūdens dzied kādu līdz šim nedzirdētu melodiju, kas, gluži nemanot, ieaijāja Eleonoru. Pēc mirkļa viņa aizvēra vannasistabas durvis un lūkojās savā atspulgā, prātojot, cik daudz šis spogulis ir redzējis un piedzīvojis. Šķiet, ka tā pagāja stunda, un asaras kārtējo reizi žņaudza jaunās sievietes sirdi, toties viņa turpināja skatīties sev acīs, pamanot, kā asaru lāses liek iemirdzēties tās zeltaini brūnajām acīm, kas vienlaikus bija raižu un ciešanu pilnas. Tāpat kā sāpes, kas izmisīgi dzina Eleonoru sūri nepelnītajā peklē. Ik pa laikam viņa skaļi ieelpoja un izelpoja, akli ticot, ka tas palīdz, jo simtiem reižu bija lūgusies, lai skaudrās ciešanas izkūp gaisā kā mirkļi, kas mēdz izdzist, ne acis nepamirkšķinot. Par nelaimi, neviens Eleonoru tā arī nesadzirdēja, vismaz ne sākumā. Eleonora skatījās savās drūmajās acīs un čukstēja, izgaršojot katru burtu:
– Esmu pazudusi. Gadiem ilgi esmu pazaudējusi pati sevi, un šīs sāpes ir spēcīgākās, kādas jelkad ir piedzīvotas, un tagad esmu nonākusi savas dzīves zemākajā posmā – strupceļā. Maldījos takās malu malās, taču neradu sirdsmieru, ko solīju reiz dot pati sev un ko dzīve solīja man uzdāvāt. Maldījos kalnu grēdās un mežu brikšņos, bet nespēju rast sevī spēku piecelties, jo šķita, ka krist ir vieglāk. Sāpes nerimās. Tās smacēja mani nost. Pat katras izdzīvotās dienas sekundes divpadsmitdaļa, aizmirstot izprātot, vai tāda maz eksistē, mani nepārtraukti šaustīja. Arī laiks, kurš šonakt joņoja tik uz priekšu vien, mani diemžēl nespēja lolot. Turklāt jau pēc brīža manas acis – tās, kas no jauna ciešanās ieskautas, manīja ko pretēju tumsai, kura nemitīgi savā uzvaras dejā man aiz loga rūts miedza ar aci. Tā bija gaisma, ko grūti vārdos aprakstīt un ievīt, un negaidot es kaut ko sapratu.
Manas asaras uz sitiena pārstāja joņot, un sirdī iestājās līdz šim nepiedzīvots miers, kurš mokoši garos gadus bija spēlējis ar mani paslēpes. Bija pienācis laiks. Mans ilgi kārotais pārmaiņu laiks, un es īsti nespēju to aptvert. Pašai par pārsteigumu, es satrūkos no savas prieka samīļotās emocijas, kas plaši lūkojās man pretī. Šis smaids bija laimes putekļu skarts, kas brīvības šķautnēs atbalsojās. Uz īsu laika sprīdi nesapratu, kas notiek ar mani. Brīdī, kad attapos, apsolīju sev, ka vairs nedzīvošu pagātnes jumā, kas bija paspējis nozagt man spēkus un mūždien ieveda baiļu takās. Es ar visu savu spītu, kas dedzīgi kvēloja liesmās, zvērēju pārstāt dzīvot vakardienā. Solījumi, kas man radīja vēl neaptvertu spēku, paši pār manām lūpām steidzās tapt īsti. Iegūtās rētas, kas līdz šim nav sadzijušas, es izdzēsīšu, lai ko tas man prasītu. Pagātnei, kas dienu no dienas klupa man virsū, – tai es vairs nestāšos ceļā. Un ierasti sūrajā un pazīstamajā maldu peklē nemūžam vairs neatgriezīšos. Turpmāk nevienas pašas asaras, kas tūkstošiem reižu ir spējušas manu sirdi žņaugt. Tāpat kā ciešanas, kas to vien darīja, kā lika manam sirds ritmam aulēkšiem lēkt no tilta lejā. Jau rītdien es nebūšu tā, kas biju vēl vakar un tik tikko. Es būšu cita. Patiesi cita.
Ir pienācis laiks aizbēgt no sāpēm. Ir pienācis laiks sākt jaunu dzīvi, kuras šķautnes vilina un neziņa tirda. Apzinos, ka tā tas nemēdz notikt ar kuru katru, un, ja kādam es izstāstītu, kas nupat ar mani atgadījās, neviens man nenoticētu. Tikko es piedzimu no jauna, un apstājās laiks. Turklāt tikai ūdens šļakas vannā pēc maza laika sprīža mani spēja ielikt realitātes grožos. Lai tik tagad kāds pamēģina mani apturēt!
Eleonora ielūkojās savā atspulgā un teica, cik skaļi vien spēja:
– Tu būsi laimīga, Eleonora! Tu atkal būsi laimīga! Tavas brūnās acis kvēlos. Tava sirds mirdzēs. Un tā pati sirds drīz vien laimē maldīsies. Tieši tāpat kā pirms dažiem gadiem, kas tagad šodienas ēnā vēl dziest. Jau rīt vakardiena un viss, kas bijis aiz šī spoguļa ēnas, būs vien salts malds, kurš kādu dienu dzēsīs pagātnes putekļus. Un, kas to lai zina, iespējams, ka kādu dienu stāsts kļūs īsts un kinolentē tiks uzņemta pilnmetrāžas filma, kas iegūs pasaules slavu. Toties tagad gan laiks spoguli pārvērst stikla lauskās un šķembās, kas saules staros dejos Argentīnas tango, bet jau pēc pāris stundām tev, Eleonora, būs piezagusies jauna dzīves dvesma, kas gaidāma tikai un vienīgi gaišās krāsu paletēs. Redzēsi! Tā būs!
Eleonoras ausīs dunēja samtaina balss, kas viņai deva vēl neapjaustu spēku un drosmi, un, pats svarīgākais, ticību. Tā bija viņas pašas balss. Pēkšņi apmulsusī sieviete vairs nespēja aptvert, vai tikko izdzīvotais ir īstenība vai sapnis, kas aizmaldījies. Kas atliek? Doties tagad vien pie miera, un tad jau manīs, ko saullēkts nesīs.
– Saldus sapņus, Eleonora!