ES GRIBU TEV KAUT KO PARĀDĪT / Anna Marija Serģe
15. augusts, 2022 pl. 18:21,
Nav komentāru
Sveicam Annu Mariju Serģi, Jauno rakstnieku konkursa pusfinālisti, ar romāna “ES GRIBU TEV KAUT KO PARĀDĪT” iznākšanu! 
Meklē grāmatnīcās JĀNIS ROZE, Latvijas Grāmata, Grāmatnīca "Globuss" un Virja.lv
Izdevējs: Izdevniecība «Ezerrozes grāmatas», 2022Jau vairākus gadus dzīvodama Londonā, latviešu meitene Milija atklāj, ka viņai ir vairāk kopīgā ar svešo zemi, nekā bija šķitis līdz šim, saprazdama arī to, ka sarežģītās – lai gan ārēji tik saskanīgās – savstarpējās attiecības ar tuvajiem sev apkārt slēpj pavisam tumšus noslēpumus. Līdz galam neatklāti, mistiski raduraksti, deviņpadsmitā gadsimta slavenais angļu okultists Alisters Kroulijs un ķeltu mitoloģijas elementi – tas viss kopā apvij notikumus, kurus nākas piedzīvot romāna galvenajai varonei.
““Ar mani tu esi drošībā, to es tev varu apzvērēt.” Viņa zaļās acis urbās manējās. “Tā. Atbrīvo ķermeni.” Likās, ka mans ķermenis paklausa viņa pavēlei, pat negaidot rīcības norīkojumus no manis. “Nepārrauj skatienu – mums tas jānotur, citādi nekas nesanāks.” Mans ķermenis bija pilnīgi atslābinājies – tik ērti savā ādā es nebiju jutusies sen. Tas, kas agrāk likās normāli, man pēdējos gados prasīja milzu piepūli. Kopš dienas, kad pirmoreiz piedzīvoju to drausmīgo panikas sajūtu, es vairs nekad nebiju jutusies normāli. Katra diena prasīja piepūli, apzināti noskaņot sevi, lai nerastos trauksme, neparādītos kāds vēl biedējošāks simptoms par jau esošajiem. Tas, maigi izsakoties, bija murgs. Un tagad, pirmoreiz pēc četriem gadiem, es atkal jutos labi savā ķermenī. Džo melnajām skropstām ieskautās acis neatlaidīgi, pat sāpīgi urbās manējās. Tad pēkšņi es sajutos savādi. Mūsu mati sāka plivināties no spēcīgā vēja. Likās, ka mans ķermenis neko nesver, pareizāk sakot, bija sajūta, ka mēs karājamies gaisā. “Neatrauj skatienu!” Prātā sajutu Džo vārdus, vai drīzāk – domas. Likās, ka mēs lidojam. Godavārds, bija sajūta, ka mēs strauji pārvietojamies kaut kur prom no saviem ķermeņiem. Tas vienlaikus biedēja un likās satriecoši labi. Viņa acīs bija pilnīgs miers, un tas miers mani pārņēma savā varā. Vējš turpināja plandīt matus, bet nebija ierastās spēcīgās gaisa plūsmas skaņas. Tikai ārprātīgs, apdullinošs klusums, Džo zaļās acis melnajās skropstās un dievīgā bezsvara lidojuma sajūta.”