KAD LŪZIS GUMIJKOKS / Egīls Skudra
26. oktobris, 2022 pl. 21:42,
Nav komentāru
JAUNUMS! 
Meklē grāmatu Latvijas lielākajās grāmatnīcās!
Egīls Skudra, teksts: 1994. – 2013. g.
KAD LŪZIS GUMIJKOKS
Atmiņu stāsts
izdevējs "Ezerrozes grāmatas"
Saglabāts autora individuālais rakstības stils.
Fragments no ievada:
Savam apvienotajam atmiņstāstam par nosaukumu esmu izvēlējies metafōrisku asociāciju no tolaik ļoti populārās britu dejas Lambetvoks vārdu pārfrāzējuma. Kopš ieviests rādiō, katru laikmetu iekrāso kādas noteiktas bieži atskaņotas melōdijas. Trīsdesmito gadu beigās vai katru dienu tika spēlēts Tev mūžam dzīvot, Latvija un Lambetvoks. Tāpat kā pēc krievu ienākšanas Internacionāle un Suļikō. Pēdējā it kā tāpēc, ka bijusi Staļina mīļākā gruzīnu dziesma.
Sākotnēji savas atmiņas uzrakstīju dažādos laikos divās atsevišķās daļās, kuras tagad apvienoju. Atmiņstāsta pirmajā daļā Ar bērna acīm, vīra prātu esmu pārstrādājis savas ne gluži pilnīgi saglabājušās atmiņas, kuras uzrakstīju no 1946. līdz 1948. gadam attiecīgi 13 līdz 15 gadu vecumā. Toreiz pierakstītās svaigās atmiņas deva man iespēju tagad tālajā atskatā veidot visai sīku notikumu secības atainojumu. Tikai šodien man vairs nebija pieņemams mans toreizējais notikumu vērtējums, kas patiesībā bija izmisušo sieviešu emōciju un patētikas bērnišķīgs atdarinājums. Dažādi patētiski mīti tiek tiražēti arī vēl šodien. Tā piemēram, ļoti godājamās Dzintras Gekas audiōvizuālajā intervijā kāds pusmūža vīrs, kurš izvešanas brīdī bijis zīdainis, izjusti stāsta, ka mātes savus mazos bērnus metušas laukā pa vagonu logiem un arī viņu pašu māte gribējusi izmest... Nu padomājiet, kā gan iespējams izmest bērnu pa aizrestotu logu, nesagriežot to sīkos gabaliņos?!
Šādi reductio ad absurdum met aizdomas arī uz visu citu atmiņu patiesumu. Tāpēc esmu centies visu pasniegt pēc iespējas objektīvi. Bet savas zēnībā rakstītās burtnīcas kā oriģinālus atdevu saglabāšanā Okupācijas muzejā.
PĒCVĀRDS
Ilgāku laiku nevarēju izšķirties atlikt citus darbus un ķerties pie šī atmiņstāsta. Taču, kad deviņdesmito gadu vidū sākās ažiotāža ap Saeimas “piecīšiem”, izlēmu kaut ko darīt, lai vērstos pret kādu spēku izraisīto masu psihōzi. Caur vienu “Dienas” žurnālisti, kurai bija arī ciešāki sakari ar Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju, divas nedēļas pirms Georga Andrējeva publiskā paziņojuma sniedzu īsu ziņojumu par sevi un uzzināju, ka bēdīgi slavenajos “čekas maisos” mans vārds nefigurē. Toties tur bija citi aktīvi mūsu sabiedrības locekļi, no kuriem daudzi devuši lielu ieguldījumu latviešu tautas Trešajā atmodā. Nezinu, kāpēc viņi nevar sadūšoties sākt par šo padomju pagātnes sabiedrisko parādību atklāti stāstīt. Cilvēka psiholōģija ir sarežģīta. Varbūt tās ir bailes, bet varbūt arī vienkārši uzņēmības trūkums, jo īsa, statistiska rakstura atzīšanās nekādu lielāku izpratni par šo parādību sabiedrībā neienesīs. Atspoguļojums jāsniedz plašs un vispusīgs, arī mākslinieciski iedarbīgs, bet tas prasa laiku. Arī es veltīju laiku šī stāsta uzrakstīšanai, saņēmis no minētās žurnālistes apsolījumu to publicēt laikrakstā “Diena”. Kad darbu biju uzrakstījis, žurnāliste vairs laikrakstā nestrādāja, bet laikraksts no publicēšanas atteicās. Arī “Neatkarīgā Rīta Avīze” atteicās publicēt visu darbu, publicējot tikai pēcvārdu. Tāpat vēlāk publicēt visu darbu atteicās “Lauku Avīze”. Viena grāmatu izdevniecība bija gatava darbu publicēt par 2000 Ls. Cita izdevniecība uzņēmās darbu publicēt un pat to izrediģēja, bet, kad divu gadu laikā publikācija nenotika, es materiālu izņēmu.
Toreiz, kad gāju no “Dienas” izdevniecības gar Rādiō namu, nolēmu iegriezties tajā. A. Skalberga kungs uzņēmās izveidot rādiōraidījumu četrās daļās. Taču arī šis raidījums aptvēra tikai apraksta ceturto daļu, “pikantākās” vietas. Atmiņstāstu esmu devis visiem paziņām, kam vien nav bijis slinkums lasīt. Un, protams, kopš deviņdesmito gadu vidus, viens tā eksemplārs (vēl mašīnrakstā) glabājas Okupācijas muzejā.
Visu šo pagaro uzskaitījumu minu tāpēc, ka arvien laiku pa laikam kāds pieprasa publicēt “čekas maisu” saturu. Ko īsti šie ļaudis vēlas uzzināt? Uzzināt persōnas, uz kurām rādīt ar pirkstu? Tai sabiedrības daļai, kura specifiskajā kolaborācijā bija iesaistīta, nekā sensacionāla te nav, bet arī neiesaistītajai sabiedrības daļai diez vai ko var dot sausi statistiski dati. Kam patīk lasīt uzvārdu virknes, lai labāk dodas uz Lestenes memoriālu vai citiem brāļu kapiem. Pastudēt šo daudzo kritušo vārdus būs daudz patriōtiskāk nekā ķidāt tos, kas ir “maisos”. Sliktākajā gadījumā var palasīt telefōngrāmatu.