"ESTERE" Zane Blumberga-Butkeviča
21. janvāris, 2023 pl. 11:08,
Nav komentāru
Vēl viens sapnis ir kļuvis par īstenību.
❗️ JAUNUMS ❗️IESAKĀM❗️
Sirsnīgi sveicam autori🖊 Zani Blumbergu-Butkeviču ar autorgrāmatas 📙 ESTERE 📙klajā nākšanu! 🌹
Izdevējs: "Ezerrozes grāmatas" 2023
Grāmatu var iegādāties: https://www.ezerrozesgramatas.lv/maza-bodite/item/estere/
📚 Meklē grāmatu Latvijas lielākajās grāmatnīcās!
Grāmata “Estere” ir savu atspulgu ieraudzīšana. Sevis iepazīšana ne caur konfekšu papīriņiem veikalā, bet caur kliedzieniem psihiatrijas nodaļā. Estere satiek tos, kas ir katrā cilvēkā, – gan Eņģeli ar ielauztu spārnu, gan Augstprātību un Lepnību, gan Dievu un Velnu, gan Nāvi un Bailes. Maldi mēdz būt gan fiziskajā, gan garīgajā pasaulē. Tikai retais ieskatās savā dvēselē. Estere runā caur sirdi, vēloties dzīvot. Patiesība nav nopērkama. Tā smeldz sirdī vai nu kā sāpes, vai kā prieks. Tā spēj būt vārdos netverama, bet sirdī pazīstama.
/Zane Blumberga-Butkeviča/
Aiziet līdz tai līnijai, aiz kuras, iespējams, nav nekā. Nostāties aci pret aci ar savām bailēm. Izcīnīt uzvaru pār saviem iekšējiem dēmoniem. Pazaudēt, lai iegūtu. Atdot, lai saņemtu. Neapmaldīties spožo ilūziju vilinājumos, bet saglabāt savu patiesību. Kurš pateiks, kā ir pareizi dzīvot un kā nav... Cik vērta ir cilvēka dzīvība? Kamdēļ mēs dzīvojam? Vai tā ir izvēle vai vislielākā dāvana? Katrai dzīvei ir savs scenārijs.
Kad sāpju lietus lāses pārāk asi sitas sejā un auksts bezcerības vējš triec izmisumā – atrast sevī spēku ticēt un uzticēties sev un savam Sargeņģelim.
/Iveta Reinsone/
Prologs
Viņa skrāpēja savu Egoismu stērbeli pa stērbelei, līdz asins pilienus redzēja sev aiz nagiem un Egoismam acīs. Viņš smaidīja. Lielījās. Piepūtās.
“Šādi arī pašapziņa noskrāpēsies,” Ego ņirdza sejā. “Tu nevarēsi neko, jo Nekas jau esi.”
Ego atgādināja viņas jogas skolotāju, kurš mācīja par Augstāko Es Visumā. Tur staipies, kā gribi, skolotājs vienmēr būs pārāks, tā tas iekārtots – būt zemākam... Vienu pakāpienu vai divus. Maksāt, lai justos zemāks, bet trenētu sevī ilūziju – būt augstākam.
“Izbeidz, tu mani moki!” viņa sacīja.
“Kurā mirklī es tevi moku, dārgā sirds?” viņš smējās, tad pavīpsnāja: “Tajos mirkļos, kad lauz sevi jogas nodarbībās un stāsti citiem par elpošanas metodes nepieciešamību, es būtu tas vainīgais! Tiešām?!!”
Viņa ievilka elpu un iesita viņam pļauku.
Egoisms skatījās acīs un jautāja:
“Tu domā – man patīk būt tik lielam, kādu tu esi mani padarījusi? Sitot mani, tu dari mani lielāku. Domā – man patīk, ka manu māsu esi aizstūmusi tik tālu, ka viņu pat neredzu?”
“Kas ir tava māsa?” viņa apmulsusi jautāja.
Pie durvīm parādījās trausla sieviete, kā no koncentrācijas nometnes iznākusi.
“Kas tu esi? Kā tevi sauc?” viņa jautāja.
“Mani sauc Pazemība, esmu viņa māsa.” Sieviete norādīja uz Egoismu. “Tu mani tagad vari nogalināt, tam spēka pietiek visiem. Esmu piekususi.” Viņa skatījās izmocītu skatienu.
Egoisms klusēja. Pazemība arī. Sieviete raudāja.
Kaut kas telpā mainījās, caur asaru aizmiglotu skatienu sieviete mēģināja to saskatīt. Egoisms izskatījās tievāks un veselīgāks. Viņa māsa Pazemība – cilvēcīgāka.
Kaut kas mainījās...
Pie durvīm cigareti piesmēķēja Augstprātība.
"Sekundes mīlestība ir vairāk nekā gadiem ilgs tukšums"