ESTERE - Signes Lūsiņas atsauksme
Šī grāmata mani nolika uz pauzes. Es pat kādu laiku nespēju pateikt - patika, nepatika...
Kad sāku lasīt, pirmā doma bija: "Kā var rakstīt tādus murgus?"
Atzīstu godīgi. Droši vien nebūšu vienīgā ar šādu pirmo iespaidu. Noliku uz galdiņa - lai stāv. Tomēr vienā vakarā paņēmu un vairs nespēju nolikt, līdz bija izlasīta.
Un ne jau saturs mani mudināja lasīt, ne ierastais jautājums "Kas notiks tālāk?". Nē, mani lasīt mudināja prāta un izjūtu sadursme. Ik pa brīdim šķita, ka prātā notiek maza eksplozija.
Ik lappuse lika uzšķērst pašai sevi. Ieraudzīt sevī iedomību, bailes, augstprātību. Reti, bet dažreiz cietsirdību. Ik lappuse nolika manu dzīvi plaukstā brīvai apskatei, un ne viss, ko redzēju, man patika.
Ik lappusē es ieraudzīju mūsu pasauli citām acīm. Cik trāpīgi uzrakstīts! Cik precīzi!
"Gruži vienmēr grib atgriezties. Galvenais- vismaz daļu saredzēt un aizslaucīt, kaut ar vairākām reizēm, lai tie nepielīp un nepaliek par telpas būtību." (153.lpp.)
Mēs esam piegružojuši pasauli ar negatīvām emocijām, mantām, niekiem, kuri rada lieku balastu mūsu dzīvei. Mēs esam piegružojuši savas dzīves ar nevajadzīgiem cilvēkiem, notikumiem pienākumiem.
"Monētas ir tādas pašas lietas kā pārējās, atšķirība- kā tās pielieto" (151.lpp.)
Dzīšanās pēc naudas, mantas bieži aizēno patiesās dzīves vērtības. Skolā strādājot, redzu, ka vecākiem vairs nav laika saviem bērniem, jo ir darbs, darbs, jāpelna nauda. Nav laika parunāties, samīļoties, tad nu skolēni nāk runāties ar skolotāju, nāk samīļoties.
"Zini, kas ir visdrausmīgākais? Iemīlēt savu darbu! Būt tikai un vienīgi savam darbam, iestāstīt, ka bez tevis nevar. Tad pazūd cilvēki un eksistē tikai darbs. Ilūzija par mīlestību pret darbu ir lamatas. Liekas, kādā mirklī veicu darbu ar mīlestību, tad darbu nosaucu par mīlestību. Es sajaucu lietu kārtību." (119.lpp.)
Arī man bieži liekas, ka esmu neaizstājama, eju uz darbu pat, ja slikti jūtos, esot uz slimības lapas, domāju par darbu, sazinos, jo kā nu bez manis?
Un, protams, kā tad bez mūsu bailēm! Bailēm būt nepieņemtam, nesaprastam, atstumtam...Šīs bailes bieži liek cilvēkam pārkāpt saviem principiem, jūtām, un darīt tā, kā pareizi šķiet citiem.
Es beidzot, savā vecumā, beidzot esmu tikusi vaļā no šīm bailēm, un man tiešām uzšķaudīt, ko par mani padomās, vai mani pieņems vai nepieņems. Es ļoti labi jūtos pati savā kompānijā, lai par visām varītēm meklētu sabiedrotos tur, kur mani varbūt nemaz negrib. Man nav baiļu pateikt "NĒ!", man nav baiļu izlaist kādu manuprāt nevajadzīgu sapulci, man nav baiļu pirmajā vietā likt savu ģimeni, savu personību un jā, savu lepnumu. Ja mani negrib, tad negrib.
"No tā visvairāk baidījos. Būt nesmuks, kāds arī esmu, būt nepieņemts, būt izstumts, būt nemīlēts." (120.lpp.)
Šī grāmata dod drosmi.
Kaut kādā ziņā Esteri varētu salīdzināt ar Alisi, kura nokļūst Aizspogulijā, vai ar Faustu, kas iziet visus elles lokus.
Grāmata, kura jāizlasa. Grāmata, kura iesper par smadzeņu rievām, pa pakaļu un liek domāt. Kura liek saskatīt. Liek diskutēt.
/Signe Lūsiņa/