- MAZĀ BODĪTE
ATGŪTĀ DZĪVĪBA. Atstumtā uguns 3
Cīņa mežā pie ezera ir noslēgusies. Ariata ir uzvarējusi, Filips ir pārnācis viņas pusē. Linda un Leo ir zaudējuši ko vairāk nekā tikai kauju, tomēr Ariatai uzvaras triumfa nav. Tā vietā rodas bažas – piebeigt Lindu nebija mērķis, taču tieši to bija sanācis izdarīt.
Tikšanās laikā ar savu vienīgo ģimeni, kas bijusi viņas dzīvē, nedrošība pastiprinās. Ariata sāk šaubīties par to, kāpēc viņai, uguns elfam, tagad jādara tas, kas sākotnēji bija paredzēts cilvēkam. Ariatas pasaule pamazām brūk, murgi par uguni un savas līdzinieces rētoto seju vajā meiteni, un viss, ko viņa var darīt lietas labā, ir paslēpt satraukumu aiz drosmīgas sejas izteiksmes. Kā Ariata izpildīs sev uzticēto uzdevumu? Kur bija aizkavējušies Luīze un Ralfs? Kā viņi rīkosies, uzzinot nelaimīgo cīņas iznākumu? Vai tik tiešām, iestājoties tumsai, cerība ir pazaudēta?
Ja jums kādreiz gadās pazaudēt sevi, tikai neaizmirstiet atkal atrast! Ļoti gribas nekļūdīties un saprast, kas tu esi, nepazaudējot savu iekšējo gaismu. Visi mēs ierodamies šajā pasaulē kaili un nevarīgi, mēs visi bijām praktiski vienādi. Sabiedrība, vecāki un ģenētika izveidoja mūs tādus, kādi esam tagad. Mēs neesam ideāli, bet mēs katrs esam unikāli un vienreizēji. Mums katram dzīvē ir bijuši tādi brīži, kad licies – esam pazaudējuši saikni ar sevi, patieso un īsto. Mēs tik aktīvi uzņemam sevī visu apkārt notiekošo, ka pavisam aizmirstam par sevi, savām vēlmēm, vajadzībām un domām. Tikai atrodot sevi īsto, mēs kļūstam par nobriedušām personībām. Reizēm ir jāiekrīt dziļā bedrē, lai, rāpjoties no tās ārā, mēs varētu pārdomāt un saprast daudzas sev svarīgas lietas, spētu noteikt savas prioritātes. Visā tajā rāpšanās procesā galvenais ir sadzirdēt savu iekšējo balsi, neļaut tai apklust, klausīties sevī un sadzirdēt!