VISTU SAIMES NOSLĒPUMI
Klusajā un mierpilnajā tumsiņā kūtiņas iemītnieki dusēja un izbaudīja naktsmieru. Reizēm kāds skaļi iekrācās un tad, nedaudz ieklepojies, apklusa. Reizēm dīvaina čabināšanās un grabināšanās atčaukstēja no kāda kakta, bet dažreiz klusa, noslēpumaina ķiķināšana lika iemītniekiem pavērt acis, bet apkārtklejojošā tumsa tās ātri aizspieda ciet, jo ko nu tumsā saredzēsi.
Nakts izplēnēja, un netīrajos, no siltuma dvašas aizsvīdušajos lodziņos pamazām ausa pelēks rīts.
Vistas, kūtiņas galvenās iemītnieces, neapmierināti modās.
– Ak vai, ak vai, kā gribas vēl pagulēt!
Nakts tām likās par īsu, lai tā kārtīgi izgulētos. Tās, kuras jutās mundrākas, jau kāpelēja pa laktu lejup dungodamas, citas berzēja acis, plivināja spārnus un skaļi žāvājās, bet vēl kāda sabozusies centās pasnaust, kamēr tiks atvērtas kūtiņas durvis.
– Ruk, ruk, ruk! Kvī-ī-īk, rukš! – ierukšķējās pamodusies sivēnmāte un aicināja bērneļus brokastīs.
Ēdelīgie rozā sivēntiņi, priecīgi spiedzot, skrēja pie mammas un, pieķērušies katrs pie sava pupa, čāpstinādami sūca pienu.
– Bē-ēē, bē-ē, mē-ēē! – ieblējās aitu bariņš un nepacietīgi mīņājās pie aizgalda vārtiņiem, lūrot pāri tiem un cerot ātrāk sagaidīt saimnieku.
– Kō-kō, ko-ko-koo, kas jādara, tas jādara! – pie sevis klusi prātoja vistiņa Brūnīte, un, kamēr citi nepacietīgi gaidīja iespēju tikt laukā, viņa lēnām un prātīgi ierausās dējamkastē un domīga centās padarīt rīta pirmo darbiņu – izdēt oliņu.
Nespēdama sagaidīt rīta pastaigas, otrajā kastē sprigani ielēca vistiņa Raibīte. Ietupās, ar knābi sarušinot čaukstošos salmus sev apkārt, un paslēpās aiz augstās malas. Viņasprāt, nevienam nebija jāredz, kā vistas izdēj olas.
Uz trešās kastes malas, katra no savas puses, uzlēca vistiņa Baltīte un vistiņa Melnīte. Abas saskatījās un nevarēja izdomāt, kura tad dēs pirmā. Tad sasmaidījās, skaļi iesmējās un iekāpa abas, un, satupušās cieši blakus, klusi pļāpādamas, sāka dēt.
Gailis Fricis, kurš vienmēr gulēja tālākajā un tumšākajā kaktā, pēkšņi pamodies, vēl pavisam aizsmacis, izķērca savu skaļo:
– Kikerigū-ūū!
Tad, steidzīgi lēkdams pa laktas pakāpieniem lejā, sauca:
– Dāmas! Dāmas! Kārtību, kārtību! Kuras nedēj, iet ārā uz pa-staigu!
Nograbēja durvju atslēga, un vecās durvis čīkstēdamas atvērās. Saimnieks garajā silē pie kūts sienas iebēra graudus vistām, ielēja cūku silē lielu spaini ar ēdamo un attaisīja aitām vārtiņus. Katrs zināja savas rīta gaitas un darbus. Aitu bars, pa brīžam palēkdamies, vispirms rikšoja uz ābeļdārzu panašķoties ar sakritušajiem ābolīšiem, bet, sadzirdējušas saimnieku saucam suni, steigšus, grūstīdamas cita citu, aizlikās uz ganībām. Vistu bariņš gaiļa uzraudzībā cītīgi knābāja brokastis un pēc tam gaidīja savu kārtu uz dēšanu. Tās, kuras izdēja olas, skaļi kladzinādamas, paziņoja visiem par darba padarīšanu, izlēca no kastēm un skrēja brokastot. Cūku saime rukšķēdama ņēmās pa sili tā, ka šļakatas vien lēca uz visām pusēm.
{TURPINĀJUMS GRĀMATĀ]